Piektdiena, 1. marts Ilgvars, Ivars
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Austris Grasis: Pēdiņfīlija, uzsvari un “politkorekts” samocījums

Piecdesmit okupācijas gados padomju varas valodu politika ir atstājusi dziļas pēdas mūsdienu latviešu valodā. Šī politika tika mērķtiecīgi virzīta un attīstīta, tāpēc netrūkst piemēru, kurus vēl šodien diemžēl bieži vien uzskatām par “normālu latviešu valodas sastāvdaļu”.

Austris Grasis: Pēdiņfīlija, uzsvari un “politkorekts” samocījums
Ilustratīvs (Foto: Publicitātes)
08.02.2024 06:00

Austris Grasis, valodnieks

Mazajām valodām bija jāpazūd

Padomju valodu politikas kodolu veidoja tā sauktā valodu demokratizēšanās mācība, ka visas Padomju Savienības valodas iedalāmas četrās kategorijās pēc to komunikatīvajām funkcijām.

Pie 4. kategorijas pieskaitāmas izloksnes un dialekti, cilšu un mazāku tautu valodas ar ierobežotu komunikatīvo funkciju, kurām gan ir rakstu valoda (galvenokārt kirilicā), kā arī zināma literatūra, bet tās nav skolu mācību valodas.

Pie 3. kategorijas pieder autonomo republiku valodas, kuras ir gan skolu valodas, bet tās nedod iespēju iegūt augstāko izglītību.

Arī šīm valodām tika izveidota rakstu valoda kirilicā, lai tās tuvinātu krievu valodai.

Pie 2. kategorijas pieder 15 padomju republiku valodas (tātad arī latviešu), kurām ir paplašinātas komunikatīvās funkcijas, ieskaitot pieeju augstākajai izglītībai, bet kurām trūkst starptautiskās (vai internacionālās) komunikatīvās funkcijas, kura, protams, ir tikai 1. kategorijas valodai – krievu valodai, kas kā vienīgā nodrošina piekļūšanu “pasaules zinātnes un kultūras bagātībām”.

Nav šaubu, kas bija šīs “valodu demokratizēšanās” mērķis.

Izloksnēm, dialektiem un mazajām valodām jāpazūd, lielākajām jāvienādojas un jātuvinās vienīgajai pirmās kategorijas valodai – krievu valodai.

Apzīmējums “literārā valoda” ir drīzāk politisks nekā lingvistisks termins, un vienotības vārdā sludinātā neiecietība pret, piemēram, latgaliešu rakstu valodu izrādās tā pati rusifikācijas politika, kuras rezultātā veidojās “jauna vēsturiska” parādība – padomju cilvēks.

Tāpēc tikai kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ne tikai krieviem, bet arī citām tautībām Latvijā ir iespējas atgūt savu nacionālo identitāti, apgūt savu valodu un kopt savu kultūru.

Tāpēc, manuprāt,

nevajadzētu lietot apzīmējumu “krievvalodīgie”, it kā tā būtu kaut kāda jauna tautība.

Padomju valodas politikas mērķis nebija attīstība, bet gan “valodu tuvināšanās” un nāciju saplūšana.

Lai tuvinātu arī lielākās valodas krievu valodai, tika radīta un veicināta kopējas leksikas bāzes izveidošana ar svešvārdu un terminoloģijas palīdzību. Internacionālismi jāpielāgo krievu valodai.

Te piemēru ir daudz, minēšu kaut vai līdz bezjēdzībai lietoto vārdu “pretenzijas”, kuram tādas nozīmes kā “iebildumi, sūdzības” sākotnēji latviešu valodā nav (latīniski praetendere – censties pēc kaut kā) vai arī “konstatācija” latviski veidotā “konstatējums” vietā, respektīvi, “konstatēšana”, ja ir runa par procesu.

Ar ko aviokompānija labāka par lidsabiedrību?

1974. gada rakstā “Latviešu valodas attīstība sociālistisko nāciju uzplaukuma un tuvināšanās procesā” valodniece Aina Blinkena raksta: “Latviešu valodas, tāpat kā citu PSRS tautu valodu, attīstībai aktīva aizguvumu bāze ir krievu valoda, ar kuras starpniecību latviešu valoda apgūst vairumu internacionālo terminu.”

Tā tas bieži ir arī vēl tagad, jo daudzi šķietami anglicismi joprojām ienāk mūsu valodā ar krievu valodas starpniecību.

Neviens nenoliegs svešvārdu vajadzību tur, kur nav atbilstošu latviešu vārdu,

bet kāpēc gan jādegustē tas, ko var nogaršot; jāveic tilta rekonstrukcija, ja tiltu var vienkārši labot; kam vajadzīgs apavu remonts, ja tas pats kurpnieks vien ir; ko vairāk veic aviokompānija par lidsabiedrību?

Taču ne tikai svešvārdu nozīme bija jāpielāgo krievu valodai, bet arī izruna un rakstība.

Tā svešvārdu rakstībā ieviesa “lēkājošos garumus” pēc krievu valodas uzsvara principa, kas ir pilnīgā pretstatā latviešu valodai, kur saknes zilbes garums saglabājas, piemēram: āksts, ākstīgs, ākstīšanās, taču svešvārdos joprojām jāraksta mūzika, mūzikls, mūziķis, bet muzikāls, muzikalitāte, muzikants (sic!).

Visumā garums rakstāms tur, kur krievu valodā ir uzsvars, jo krievu valodā (kā daudzās citās valodās, bet ne latviešu valodā) tikai uzsvērta zilbe var būt gara, respektīvi, tiek uztverta kā gara.

Latviešu mēlei un rakstībai gan nekādas grūtības nesagādātu, toties būtu stipri loģiskāk, vienkāršāk un konsekventāk runāt un rakstīt, piemēram, Āfrika un āfrikānis.

Sekas šai izrunas pielāgošanai “tautas vairākumam” mūsdienās joprojām ir, kad slāvu cilmes uzvārdus izrunājam un rakstām tā, kā tas ir krievu valodā, piemēram, Rinkēvičs, Dinēvičs, Demidovs, Ostapenko utt., uzsverot zilbi tur, kur tā ir uzsvērta krievu valodā.

Taču latvietim nebūtu ne mazāko problēmu, izrunājot šos uzvārdus, likt uzvaru uz pirmās zilbes, kā tas latviešu valodā ir pieņemts.

Nezin kāpēc citu valodu cilmes uzvārdus mēs bez problēmām pielāgojam latviešu valodas izrunai, uzsverot pirmo zilbi, piemēram, Nobels, lai gan zviedru valodā uzsvaru liek uz otrās zilbes [Nobell].

Sen zināms, ka svešvārdos latviešu valodā mēdz patskani -e izrunāt šauri (izņemot vācu cilmes vārdos ar -er, piem., Verners), līdz ar to angļu valodas -a atveidot ar -e ir galīgi nepiemēroti, jo angliski tā izruna ir visai svārstīga starp -a un ļoti platu -e, bet nekādā ziņa ne šauru -e.

Šī problēma parādās arī personvārdu rakstībā un izrunā. Rakstot, piemēram, angļu personvārdu Anthony kā “Entonijs”, tas zaudē savu identitāti, jo tas pats Antonijs jau vien ir.

Spilgti tas redzams literārā tēla Peter Pan rakstībā, kur angļu oriģinālā asociācijas ar grieķu mitoloģisko Pānu taču ir apzināti gribētas.

Toties, rakstot latviski “Pīters Pens”, rodas nepareizas asociācijas ar angļu pen = spalva. Šķiet, loģiski, ka tāpēc rakstība “Pēteris Pāns” daudz vairāk atbilstu tēla būtībai.

Neatpazīstamie skandināvi un vīriešu profesijas

Tāpat grūti saprast, pēc kādas izrunas normas rakstīt vārdus no valodām, kurām nav izrunas normu, kā, piemēram, norvēģu vai zviedru valodā.

Kāda jēga kropļot vārdus līdz neatpazīstamībai pēc kaut kādas nenormētas izrunas, rezultātā rakstot to pašu uzvārdu kā Kristiānu Andersenu (tradīcija!), ja tas ir dānis, bet norvēģi Fritjofu Annešenu (!) pēc Oslo izrunas (turklāt atbilstot tai pašai izrunai, būtu jāraksta “Ušlū”, bet te, lūk, atkal tradīcija), bet, ja tas cilvēks nelaimīgā kārtā ir zviedrs, tad esot jāraksta “Andešons” (pēc Stokholmas izrunas, kas Zviedrijā nebūt nav noteicoša).

Grūti būtu kādam sveštautietim ieskaidrot, ka Sigrija Unsete nav kāda jauna norvēģu rakstniece, bet gan tā pati visā pasaulē pazīstamā Sigrīda Undsete (Sigrid Undset).

Padomju laikos, kad saskarsme ar dzīvajām valodām bija ierobežota un politiski bija vēlams norobežoties no “klaida” latviešiem (bēgļi un viņu pēcteči sevi sauca par trimdas latviešiem (politiskā trimda), taču padomju vara Latvijā viņus noniecinoši dēvēja par klaida latviešiem – aizklīdušie, izklīdušie, bez mērķa).

Skaidrs, ka neviens nerēķinājās ar to, kā vietvārdus raksta trimdā.

Pēc neatkarības atgūšanas tad nu varēja sagaidīt, ka beidzot sēdīsimies pie viena galda un sāksim par šīm lietām runāt.

Veltas cerības – vienīgās un oficiālās pareizrakstības vārdā tiek viltota (citādi to nevar saukt) trimdas vēsture un cilvēki nostādīti analfabētu lomā, kas nezina, kā sauc un raksta tās vietas, kur viņi pavadījuši bērnību vai kļuvuši sirmi.

Tad vēl par kādu padomju laiku mantojumu, tā saucamo profesiju klasifikatoru, kur visas profesijas eksistē tikai vīriešu dzimtē. Un tā nu arvien biežāk nākas dzirdēt un redzēt: “zvērināts notārs Elga Vītola”, “vecākais ārsts Velta Vītoliņa”.

Nupat gadījies dzirdēt sievieti sakām: “Es esmu latviešu filologs” (sic!). Tad nu jājautā – kādu filoloģiju viņa ir studējusi?

Diemžēl pat mūsu valsts augstākās amatpersonas savulaik nebija no šīs padomju nejēdzības pasargātas.

Mani Bonnas universitātes studenti savulaik brīnījās, ka, atverot Latvijas Valsts prezidentes mājaslapu, zem prezidentes bildes lasāms: “Rakstīt prezidentam!”.

Tāpēc patiešām ir prieks, ka Valsts prezidenta kancelejas mājas lapā nu šī padomju laikā iedibinātā prakse ir pārtraukta – blakus Vairas Vīķes-Freibergas fotogrāfijai rakstīts: “Latvijas Valsts prezidente (1999–2007)”.

Mazkalniņi arī bez pēdiņām ir Mazkalniņi

Beidzot vēl viena sāpīga lieta – par vārdu kārtību, nelocīšanu un pēdiņfīliju, kā es to saucu.

Acīmredzot lielveikali vai hipermārketi ar tik “latviskiem” nosaukumiem kā “Maxima”, “Rimi”, “Elvi” utt. (diezin kāpēc tie var rakstīt, kā grib, pat ar latviešu alfabētā neeksistējošiem burtiem) mūs tā ir pieradinājuši pie “siers Holandes”, “mērce tomātu asā”, “gurķi sālīti” vai “siers kausēts fasētais” un līdzīgām gara vājībām, ka sākam zaudēt veselīgu latviešu valodas izjūtu, it kā uzrakstīt pareizi latviski būtu grūtāk.

Tad nu arī mūs ved uz Valsts SIA “Rīgas Austrumu slimnīca” klīniku “Linezers” vai stacionāru “Gaiļezers”, lai gan visi zina, ka ved uz Linezera vai Gaiļezera slimnīcu.

Latviešu valodas skanējums ir tik ļoti “politkorekti” samocīts un samežģīts!

Un te sākas tā saucamā pēdiņfīlija.

Valda uzskats, ka, ieliekot kādu nosaukumu pēdiņās, it kā to drīkst vairs nelocīt, jo tā taču ir firmas zīme – kā tas ir krievu un angļu valodā. Bet mēs taču runājam latviešu valodā!

Vismaz tā apgalvojam. Turklāt, atbilstoši latviešu valodas gramatikai, apzīmētājs jāliek pirms lietvārda, nevis pēc.

Lai pēdiņas paliek Lursoftam un pavadzīmēm, taču, vai tiešām rastos pārpratumi, ja rakstītu: Rīgas lidosta, nevis lidosta “Rīga”; Rīgas arēna, nevis arēna “Rīga”; Lāčplēša alus, nevis alus “Lāčplēsis”; Vidzemes koncertzāle Cēsīs, nevis Vidzemes koncertzāle “Cēsis” Cēsīs; Lietuviešu maize, nevis maize “Lietuviešu maize”; skatītāji pulcējās uz “Pelēkā vilka” pirmizrādi, nevis – uz “Pelēkais vilks” pirmizrādi.

Ja es dzīvoju Valmieras novada Mazkalniņos, tad kāpēc Mazkalniņi būtu jāliek pēdiņās? Vai kāds nesaprastu, ka tas ir māju nosaukums?

Tad jau būsim konsekventi un turpmāk teiksim: parks “Dziesmu svētki”, prospekts “Rainis” un, ja jau, tad jau piemineklis “Brīvības”. Tas ir tikpat smieklīgi (ne vairāk, ne mazāk, un katrā ziņā nemaz nav jocīgi).

Austris Grasis, valodnieks

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz