Uzzinot par visām nebūšanām ap “Krājbanku”, protams, nopriecājos, ka ne es, ne arī kāds no maniem ģimenes locekļiem vai radiniekiem nav šīs bankas klients. Piedzīvot tādu spriedzi – prātā varēja sajukt jau tad, kad bija jānoskatās uz tām milzīgajām patiešām izmisušu cilvēku rindām pie bankomātiem un bankām…

Tāpat jutu līdzi bankas klientiem, arī darbiniekiem, kuri ne pie kā nav vainīgi, un apbrīnoju viņu pacietību.

Man un manam radu, draugu pulkam ir tāda īpašība, ka naudu uzreiz neiztērējam, bet krājam, tā teikt, nebaltākām dienām. Man ir algas konts vienā bankā, bet citā bankā pārskaitu noteiktu naudas summu – savus iekrājumus no papildus darbiem. Protams, summa nav desmitos vai simtos tūkstošos latu, taču tā man ir liela nauda. Varu pateikt godīgi – gan no viena, gan otra konta naudu noņēmu, lai nav lieki kreņķi, jo nu vairs uzticēties nevar nekam un nevienam. Līdz ar visām šīm padarīšanām, jēdzieni “uzticība” un “uzticēšanās” manā un arī citu cilvēku izpratnē mainījis savu nozīmi. Arī pret reklāmām, kur tiek cildināti šie abi jēdzieni, izturos ar daudz lielāku skepsi.

Kā jau jebkurai problēmai, tai ir ķēdes reakcija. Piemēram, pirmajās dienās, pēc paziņojuma par “Krājbankas” krahu, un vēl līdz šim brīdim citās bankās stāv cilvēku rindas, meklējot uzticību citur. Savukārt citiem uzticība arī pret citām bankām ir mazinājusies – viņiem tagad šķiet drošāk naudu turēt pie sevis. Katram gadījumam. Un cilvēki nopietni piedomā pie tā, vai vienas bankas aiziešana nebūtībā neradīs vēl kādus blakus efektus. Kā teica kāds mans paziņa, noņemot naudu no konta, “ja naudu pazaudēšu vai man to nozags, zināšu, ka pats pie tā esmu vainīgs”.

Rezultāts – cilvēki sāk naudu krāt un turēt, nepārspīlējot, zeķē, kas noglabāta visdziļākajā un vistumšākajā mājas kaktā vai skapī zem palagiem un segām. Citi smejoties apsver domu naudu ielikt burkā, aprakt dārzā, noteiktā soļu skaita attālumā no mājas sliekšņa… Joki paliek joki, taču personīgi man un arī maniem tuvākajiem tagad tik tiešām tā šķiet drošāk, jo vai var izslēgt varbūtību, iespēju, ka kaut kas tamlīdzīgs nenotiek arī ar citām finanšu iestādēm? Iespējams, tā ir psiholoģiskā ietekme no dažādiem pēdējā laika notikumiem, taču “Krājbankas” nepatikšanas arī bija pēkšņas un neviens to neparedzēja.

Krājot naudu zeķē, mēs atgriežamies senākos laikos, kad nauda bija pie mums un paļāvāmies tikai un vienīgi uz sevi un sajūtu, ka esmu noglabājis naudu tur, kur ir drošāk – pie sevis.

Baiba Dadzīte