Intervija ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāri Baibu Moļņiku.

– Ko dod būšana UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā?

– Pirmais, kas uzreiz nāk prātā, ir tūrisma pieaugums. Bet tam ir arī savas noteiktas blaknes. Jo mēs zinām pasaules mantojuma vietas, kas patlaban cenšas ierobežot tūrisma plūsmu, lai nenodarītu pāri vietas autentiskumam.

Vēl viens izaicinājums pasaules mantojuma vietām ir klimats. Jo nominētās vietas ir dažādas – vienas vairāk saistītas ar arhitektūras, ar kultūras mantojumu, citas – ar dabas mantojumu, kurā iekļaujas dažādi dabas parki, ūdenskritumi, alas, un šeit ir izaicinājums, kas saistīts ar klimatu.

Bet trešais izaicinājums, kā to redzam Ukrainā, ir bruņoti konflikti.

Es teiktu, ka ieguvums ir skatāms no trim pusēm – gan ekonomiskais, gan sabiedrībai, jo cilvēki attīsta savas prasmes –

logu restaurāciju, durvju restaurāciju, dzīvošanu kopā ar pasaules mantojuma vietu –, gan tā ir arī izaugsmes iespēja reģionam.

Ja Kuldīgu izvēlas par galamērķi, jo ir vēlme izpētīt pasaules mantojuma vietas, tad ceļotāji nonāks arī citās Latvijas vietās.

Iekļūstot sarakstā, paveras iespēja veidot sadarbības projektus, pārrobežu projektus ar citām pasaules mantojuma vietām, arī citām institūcijām, pētniecību, attīstību utt. Ir diezgan plašs arsenāls, ko var pēc tam izmantot.

– Vai šo statusu var pazaudēt?

– Jā, protams. Atcerēsimies, ka mums pašiem pirms daudziem gadiem bija gadījums, kad Rīgā cēla ”Swedbank” jauno ēku – ”Saules akmeni”.

Vienlīdz nopietni ir jāuztver gan pati pasaules mantojuma vieta, gan tā sauktā robežzona, šajā gadījumā – panorāmas skats uz Vecrīgu. ”Saules akmens” dēļ tas bija apdraudēts.

Izvērtās ārkārtīgi plašs disputs par to, ko darīt. Un jāteic, ka diezgan regulāri ir diskusijas par pasaules mantojuma vietām, visbiežāk tas ir ekonomisko apsvērumu pēc.

Liverpūles ostai bija tieši tāds pats stāsts, kā rezultātā tā tika izslēgta no saraksta. Šī vēlēšanās vietu attīstīt negāja roku rokā ar aizsardzību un saglabāšanu, kas ir svarīgas pasaules mantojuma dimensijas.

– Kam piešķir UNESCO statusu?

– Atslēgas vārds ir universālā vērtība.

Jāspēj kā no putna lidojuma paskatīties uz visu pasauli un saprast, kas tajā vietā, ko vēlies izcelt, ir tik unikāls,

kas liecina par cilvēces attīstību vai par kāda dabas objekta attīstību. Jo, kā jau minēju, ir divi virzieni – kultūras mantojums un dabas mantojums.

Ir vairāki kritēriji, kuri ir jāizskata brīdī, kad vieta grib kļūt par pasaules mantojuma vietu, un tad tiek izsvērts, cik ļoti tā ir vērtība, ko gatavojies izcelt.

– Kas vēl Latvijā var lepoties ar UNESCO zīmi?

– Līdz šim mums bija Rīgas vēsturiskais centrs un Strūves meridiāna loka punkti, kur Latvija ir kopā ar vēl 10 valstīm. Jo UNESCO saredz un saskata iespējas kopīgajām nominācijām.

Piemēram, pēdējā komitejā tika iekļauta Tadžikistānas, Turkmenistānas un Uzbekistānas kopīgā nominācija par Karakuma ceļu, kas ir daļa no Zīda ceļa.

Ļoti tuvu ierakstam UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā bija Grobiņa. Tur varēja būt kopīga vairāku valstu nominācija, jo vikingu vietas ir ne tikai Latvijā.

Grobiņa ir daudz darījusi, lai šo vikingu vietas statusu celtu, taču toreiz vienošanās bija, ka katra valsts ies atsevišķi ar savām vikingu liecībām.

Latvijai pagaidām nav izdevies pārliecinoši atklāt šo nomināciju, lai tā kļūtu par pasaules mantojuma vietu.

Ceļš, lai kļūtu par pasaules mantojuma vietu, piemēram, Kuldīgas gadījumā bija 20 gadi. Tas ir ļoti ilgstošs un nopietns darbs.

– Tātad patlaban ir vēl vietas, kas pretendē uz šo statusu?

– Patlaban nacionālajā sarakstā, kas ir pirmais solis uz pasaules mantojuma vietas statusu, ir Daugavas loki, Grobiņas arheoloģiskais ansamblis, Rundāles pils ansamblis ar dārzu.

Visām šīm trim vietām ir potenciāls.

Patlaban Pasaules mantojuma sarakstā ir vairāk nekā 1000 vietas,

pēc pēdējās mantojuma komitejas vēl ir nākuši klāt pāris desmiti nomināciju, tai skaitā mūsu kaimiņu pilsēta Kauņa ar modernisma arhitektūru.

Skatoties uz visu kopumu, ir reģioni, kur nomināciju ir mazāk, ir – kur vairāk, piemēram, ļoti, ļoti daudz ir Francijā, Itālijā, Vācijā.

Taču dažādu iemeslu dēļ, tai skaitā vēsturisku, Baltijas valstis nevar lepoties ar ārkārtīgi lielu nomināciju skaitu, mums joprojām to ir diezgan neliels skaits.

Līdz ar to mūsu kvota, ja tā var teikt, noteikti vēl nav izsmelta un varam nākt klajā ar jaunām nominācijām.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.