Intervija ar Liepājas Raiņa vidusskolas angļu valodas skolotāju, direktora vietnieci Danu Hovu.

– Kā šodien mācīt jauno paaudzi?

– Būtiskākais, kas mums, skolotājiem, ir jāsaprot – mēs vairs neaudzinām “kalkulatorus”, “kalendārus” vai “datu pārnēsātājus”. Mēs audzinām skolēnus, kuri prot izmantot visus šos rīkus. Ne tikai digitālos, bet jebkādus resursus, kas viņiem ir pieejami.

Mūsu uzdevums ir palīdzēt bērniem saprast, kas viņiem izdodas un kas ne, lai viņi, izmantojot domāšanas prasmes, kritisko domāšanu un sadarbību, būtu gatavi mainīgajai pasaulei.

Ļoti daudz tiek runāts arī par mākslīgā intelekta ienākšanu izglītībā.

Skolotājam tagad skolēnam jādod uzdevumi, kas attīsta domāšanas prasmes dažādos līmeņos, lai viņš būtu spējīgs orientēties informācijas pārbagātībā, atrast radošu vai praktisku pieeju jebkurā situācijā un pats pieņemt lēmumus.

Tās ir galvenās iezīmes un tendences, par kurām šobrīd runājam, domājot, ar ko skolēnam būtu jābūt “aprīkotam”, aizejot no skolas.

– Patlaban ir fokuss uz to, lai ļautu darīt pašam?

– Jā, mums jau sen vairs nav skolotāja vadīts vai skolotāja centrēts mācību process. Tā ir skolēna centrēta izglītība, kurā svarīga ir viņa iesaiste un jēga, ko viņš saskata mācībās.

Kad pirms septiņiem, astoņiem gadiem ienācu skolā, varēju vienkārši uzdot uzdevumu un skolēni to pieņēma bez jautājumiem. Tagad jau 1. klasē viņi jautā: “Kāpēc?”

Tas liecina, ka skolēni mācās šķirot informāciju un prasmes – kas viņiem noderēs un kas būs jēgpilni.

Viņi dzīvo informācijas pārbagātības laikmetā, tāpēc jau ļoti agrā vecumā iemācās atlasīt nozīmīgāko. Un arī pētījumi apliecina – mēs atceramies tikai to, ko paši esam darījuši un pieredzējuši.

Tāpēc skolēna praktiskā darbošanās ir daudz vērtīgāka par vienkāršu klausīšanos vai skatīšanos.

– Ar kādām metodēm skolotāji šobrīd strādā?

– Man šķiet, ka skolotāja darbs pašlaik ir īsts juveliera darbs. Atrast līdzsvaru starp tradicionālo un mūsdienīgo, starp normatīvos noteikto un ikdienas izpildi – tas ir precīzs un apzināts darbs, ko skolotājs dara katru dienu.

Metodes ļoti variē. Ir skolotāji, kuri tradicionālajās stundās meklē mūsdienīgas pieejas, citi izmanto projektos balstītas metodes – tas nozīmē, ka vienā projektā tiek integrēti vairāki mācību priekšmeti.

Ļoti svarīgi skolēniem, kas tik daudz laika pavada digitālajā telpā, ir piedzīvot arī fizisko grupas darbu un saskarsmi.

Skolotāji aktīvi izmanto digitālos rīkus un interaktīvās platformas, lai parādītu, ka telefons, dators vai planšete nav tikai izklaide, bet gan visaptveroši rīki, ar kuriem var paveikt ļoti daudz.

Metodes mainās līdz ar vidi ap mums – un skolotāji nepārtraukti meklē veidus, kā šīs aktualitātes iedzīvināt klasē.

– Skolotāji nemitīgi mācās, pilnveidojas, apmeklē kursus, apmācības.

– Tieši tā. Tas pat ir viens no lielākajiem ieguvumiem šobrīd – līdz ar pārmaiņām nāk plašs profesionālās pilnveides katalogs.

Skolotāji var atrast dažādus piedāvājumus savam atbalstam, mācīties, sadarboties savā starpā un kopā meklēt risinājumus ikdienas problēmām.

– Tas noteikti ir būtiski, ņemot vērā, ka joprojām nav mācību materiālu.

– Jā, mācību materiālu trūkums ir jūtams. Bet tas vienlaikus ir arī elastīguma jautājums. Jau minēju, ka skolotāji meklē veidus, kā sabalansēt tradicionālo un mūsdienīgo pieeju.

Tradicionālā izglītības metode ir vienkārša – iet cauri mācību materiālam “no vāka līdz vākam”. Taču, tā kā

šobrīd notiek pārmaiņas, skolotāji izjūt sadrumstalotību: starp to, kas no viņiem tiek pieprasīts vai uzstādīts, un to, ka ne vienmēr ir nodrošinājums šīs prasības izpildīt.

Tomēr vienlaikus rodas arī dažādas mūsdienīgas mācību metodes – e-grāmatas, digitālie resursi, kopīgi skolotāju veidoti materiāli. Ar katru pārbaudījumu nāk arī kāds risinājums.

Bet tajā pašā laikā šajā pārbagātībā, īpaši tiešsaistē pieejamajos resursos, skolotāja lielākā problēma ir atlasīt kvalitatīvus, piemērotus materiālus.

Ne tikai tādus, kas ir saturiski atbilstoši, bet arī tādus, kas veicina skolēnu prasmju attīstību, ļauj mācīties jēgpilni un praktiski.

– Kā skolotājs jūtas šodien?

– Tas, kas šobrīd no skolotāja tiek sagaidīts, ir ļoti daudzslāņains uzdevums. No viņa gaida gan zināšanu nodošanu un rezultātus, gan sabiedrībai vērtīga locekļa izaudzināšanu, vērtību ielikšanu.

Nereti arī no skolas kopumā tiek gaidīts tas, kas agrāk bija vairāk ģimenes atbildība, – noteiktu vērtību kopuma un vienotas sabiedrības sajūtas uzturēšana.

Ja kādreiz tradicionālā sabiedrībā mēs visi dalījāmies līdzīgos uzskatos un skatījumā uz dzīvi, tad šodien šī funkcija bieži vien jāuzņemas tieši skolai.

Tāpat no skolotāja sagaida arī emocionālo atbalstu. Tādēļ šis darbs ir ļoti liels un apjomīgs.

Dažkārt nav skaidri nošķiramas robežas – kur beidzas skolotāja darbs un kur jāsākas kādam citam pienākumam. Nereti tieši šīs neskaidrības un gaidas ir tas, kas skolotāju var virzīt pārslodzes virzienā.

Un tomēr skolotāji strādā ar milzīgu misijas izjūtu un entuziasmu.

Viņi tic, ka viņu uzdevums nav tikai mācīt konkrētu mācību priekšmetu, bet veidot līderus – cilvēkus, kas spēj vadīt paši sevi un to dara tik prasmīgi, ka var iedvesmot arī citus sev apkārt.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.