Kad Rīgā notika lielā traģēdija, tad tikai sāk domāt. Tāda vismaz ir mūsu, latviešu, domāšana. Izsaku, protams, visdziļāko līdzjūtību bojāgājušo radiem, draugiem, vecākiem, visiem, kas ir saistīti ar šo traģēdiju.

Visas šīs traģēdijas iespaidā, skumjās un dziļās pārdomās, atcerējos nesenos notikumus, kas notika Liepājā, kad veikalam “Depo” pašā slēgšanās brīdī iebruka jumts. Pats tur strādāju, un diezgan labi zinu, kas notika, kā notika glābšanas darbi utt. Un vēlos izstāstīt, kas noticis no tā līdz šim laikam.

Pirmajā reizē, kad iebruka jumts, protams, var teikt, ka pie vainas bija sniegs, kas līdz ar to sabojāja to jumta daļu, kas neiebruka. Tas savukārt iebruka otrajā reizē. Jebkurš “Depo” darbinieks, kas tur ir strādājis no atvēršanas brīža, var pateikt, ka viss jumts ir deformējies, pat var norādīt vietas, kur ir ielocījies. Tas ir tikai laika jautājums, kad notiks lielā traģēdija. Reāli darbinieki staigā pa dzīves asmeni.

Tajā vakarā, kad jumts iebruka otro reizi, pārdevējs, kuram bija jābūt nodaļā, bija iegāja sasildīties, jo laukā bija diezgan lieli mīnusi. Ejot atpakaļ, viņa acu priekšā viss sabruka. Varētu teikt, ka viņš ir dzimis laimes krekliņā. Un paldies Dievam, ka dežūrējošais apsargs bija izgājis uzsmēķēt. Kasiere gan tika aprakta būdā, bet arī jāsaka: Paldies Dievam, ka būda izturēja. Cilvēki, kas iepērkas Liepājas “Depo”, zina par kuru būdu es runāju. Visi jau, protams, noklusē, bet patiesībā viens klients tika aprakts. Pateicoties apsargam un pārdevējam, jau pirms glābšanas dienesta ierašanās viņš tika izrakts un šokā aizgāja mājās. Pateicoties visiem, neviens necieta. Pat negribu iedomāties, kas varēja notikt, ja tas būtu noticis dienas laikā, kad veikals ir cilvēku pilns.

Daudz presē tiek runāts par “Maximu”. Darbiniekiem neesot zināms, kas jādara trauksmes signāla laikā, kasi pamest nedrīkst un, ja to uzzina vadība, darbs ir pazaudēts. Tāpat ir arī ar “Depo”: ja kaut kas notiek, kasi pamest nedrīkst, jo uzreiz tiek prasīts paskaidrojums utt. Pat kasierei, kas it kā cieta negadījumā, bet, par laimi, iztika bez kādiem ievainojumiem, bija jānoslēdz kase, nauda no kases steigšus jāizņem un ar visu kases aparātu jāizlien pa mazu lūciņu. Jo, ja nauda būtu palikusi iekšā, viņai par to liktu maksāt. Tādas ir īpašnieku vēlmes. Galvenais ir nauda, un tikai pēc tam cilvēku dzīvība.

Vēl līdz šim es un citi darbinieki nav sapratuši, kā var atļaut veikalam strādāt nākamajā dienā, kad nav apzināta atlikusī jumtu konstrukcija. Bija jāstrādā tā, it kā nekas nebūtu noticis. Pat īpašnieks neatbrauca, lai novērtētu situāciju. Vēl tagad nav nekādu ziņu par izmeklēšanas rezultātiem, kā arī par to, kas notiek ar atlikušo jumtu. Protams, tā daļa, kas sabruka, ir uzcelta no jauna, bet, spriežot pēc būvniekiem, kas to cēla, tas nebūšot uz ilgu laiku. Un nelīdzēšot arī papildus stabi.

Tāpēc ar šo stāstu es griežos pie jums, varbūt kāda dzirdīga ausis no attiecīgajām iestādēm mani sadzirdēs, un dos mums skaidrību, kā “Depo” darbiniekiem strādāt, vai ir droši. Katru dienu domājam par to, ka tikai nesabrūk. Un kā var notikt būvniecība, ja veikals strādā?

Vēlos protams palikt anonīms, jo, publicējot savu vārdu, par 100 procentiem esmu pārliecināts, ka darbu zaudēšu.