Man šobrīd uz plīts stāv tāds paliels grozs, par trim ceturtdaļām pilns, tā ka principā sēnes jau var atrast. Nav tāda ļoti liela pārpilnība pašlaik, bet sēnes jau ir. Ja nepārstās un turpinās līt, nāks vairāk un vairāk. Patukšs skats ir mežā, bet viss vēl priekšā. Vēl jau būs labākais laiks – augusta otrā puse, septembris, oktobris, kad sēnes var saņemties.

Ir pagrūti noteikt, kā sēnes ietekmējusi karstā un sausā vasara. Karsts laiks tām nepatīk, bet to, kas notiek zem zemes, kas notiek ar micēliju, īsti nevar novērot, tāpēc nevar zināt, vai tas šo laiku labi panesis vai varbūt ir cietis un tagad mēģina saņemties. Domāju, ka kopumā nekas briesmīgs sēnēm nav noticis. Sagaidīs savu lietu un sāks augt.

Kur Latvijā patlaban vislabākā sēņu raža, var uzzināt, pašķirstot sociālos tīklus. Tur ir ļoti populāras sēņu mīļotāju grupas, piemēram, “Sēņu medniekiem”, viņi ir ļoti labs indikators un ziņotāji par to, kurās vietās kas notiek. Redzēju, ka pie Rīgas jau ir baraviku grozi, arī piejūrā kaut kur bija labi saaugušas. Brīžiem vienā ceļa pusē ir, bet otrā nav, atkarīgs no tā, kur lieti vairāk trāpījuši.

Manā grozā ir gailenes un dažādu sugu bērzlapes. Zinu, ka Pierīgā ļoti labi saaugušas sviesta bekas, gandrīz vienīgās. Šur un tur ir arī baravikas. Pienaines vēl nav sākušās, tās ir tipiskas rudens sēnes, celmenes arī vēl īsti ne.

Man liekas, kādreiz lielāks cilvēku procents gāja mežā sēņot, lai gan vēl tas ir augstāks nekā daudzās citās valstīs. Šobrīd daļu biedē gan ērces, gan lāči.

Zināšanu nodošanai no paaudzes paaudzē, manuprāt, kādā brīdī lielai daļai saite drusciņ pārtrūkusi. Toties ir cilvēki, kas sāk aizrauties ar sēnēm no baltas lapas. Jo šobrīd ir ļoti daudz iespēju to darīt – ir sociālie tīkli, interneta resursi, var atrast daudz informācijas. Arī pašam atklājot no jauna, daudz var uzzināt.

Uzskats, ka citviet Eiropā nesēņo, jo baidās, ir pārspīlēts. Sēnes lasa un pazīst ne tikai Austrumeiropas valstīs. Spānijā sēnes ir ļoti populāras, arī Skandināvijā tās labi pazīst un sēņošanas tradīcija nav pavisam zudusi.

Diāna Meiere, mikoloģe