Mīļo Ziemassvētku vecīt! Ir sācies Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Pilsētu laukumos tiek uzslietas un izrotātas koši zaļas egles, cita par citu skaistākas, ielās izlien rūķi un košas sniegpārsliņas, kas tik jauki izkrāšņo lietainajā rudenī nogurušās ielas. Kafejnīcās piedāvā nobaudīt karstvīnu, bet veikalu plauktos parādās mandarīni.

Man šķiet, ka nekad iepriekš Tev neesmu rakstījis, jo manā bērnībā tas nebija sevišķi populāri, bet vēlāk jau… kaut kā muļķīgi – ko es, vairāk vai mazāk pieaudzis cilvēks, traucēšu Tevi ar savām vēlmēm vai vajadzībām, kad pasaulē ir miljoniem mazu bērnu, pie kuriem jāpagūst izskraidīt.

Nezinu, vai spēsi man palīdzēt, tomēr es ļoti ceru.

Atceries, reiz Ziemassvētkos, kad ar vecākiem atgriezāmies no dievkalpojuma baznīcā, mūsu dzīvokļa viesistabā logs bija atrauts līdz galam vaļā, aizkari draudīgi plīvoja un tikai mazliet sedza aiz loga valdošo aklo tumsu? Kā nu neatcerēsies – pats vien visu tā steigā biji atstājis, jo mūsu prombūtnes laikā zem egles bija parādījušās dāvanas.

Atceros, ka reiz, pavisam sen, biju sajūsmā par maisiņu ar dažādām ārzemju konfektēm, vafelēm un šokolādēm – katra tika izpakota un pēc tam izbaudīta ar lielu rūpību, jo toreiz veikalu plaukti vēl nebija pārbāzti ar visādiem spīdīgiem iepakojumiem, ka vai acīs dur.

Toreiz papīrīšus kārtīgi ieliku starp grāmatas lapām, lai glīti nospiežas, un vēl ilgi ik pa laikam tos pārlūkoju, atceroties Ziemassvētkus.

Mamma gan savulaik teju katru nedēļas nogali cepa dažādus raušus vai plātsmaizes, tomēr ārzemju šokolādes un vafeles bija kaut kas īpašs, citādāks.

Atceries, reiz bija arī tādi laiki, kad Ziemassvētku dziesmas bija īpašs brīdis? Tās vai nu dziedājām paši, vai speciāli ieslēdzām atskaņotāju vai televizoru, kur rādīja kādu koncertu. Aizejot uz veikalu pēc maizes, katru reizi neskanēja teju viena un tā pati dziesma… tagad Ziemassvētku dziesmas veikalos skan no pirmās adventes līdz pat 24.decembra plkst. 21.55, kad pārdevējas vēlīnajiem dzērājiem izsniedz vēl pēdējās alkohola pudeles un cigarešu paciņas.

Mīļo Ziemassvētku vecīt, lūdzu, atdod mums Ziemassvētkus!

Šonedēļ runāju ar kādu savu labu paziņu, un viņa man atklāja domas par Ziemassvētkiem viņai uzdzen šausmas, jo Ziemassvētki nozīmē, ka visiem radiem jānopērk pa kādai dāvanai, bet tas ir gan ļoti dārgi, gan arī ārkārtīgi apgrūtinoši – ej un tagad saproti, ko noderīgu katram uzdāvināt. Kaut kādiem štruntiem, kas pēc tam pazudīs zem putekļu kalna vai vispār nonāks atkritumos, naudu tērēt negribas, bet patiešām noderīgām lietām pilnīgi visiem arī nesanāk.

Ieteicu vienoties savā starpā, kurš kuram pērk. Tādā veidā katram būs jāpērk tikai viena dāvana, bet saņēmēji būs visi. ”Mēs jau pagājušajā gadā tā arī darījām, taču beigās sanāca tā, ka dāvanas tāpat sapirka visi visiem,” viņa skumji nopūtās. 

”Kā tādi alkoholiķi, kas pieklājības pēc piekrīt izdzert vienu mazu glāzīti pirmajam tostam, bet beigās piemaujas kā lopi,” es nospriedu.

Mīļo Ziemassvētku vecīt, ko mēs esam izdarījuši nepareizi?

Es zinu un labi saprotu, ka Ziemassvētku laiks uzņēmējiem ir iespēja nopelnīt, bet vai Tu vari izdarīt tā, ka šogad mēs nevis cenšamies viens otram pārdot mantas, bet gan kopīgi radīt Ziemassvētku brīnumu? Tas viens otru neizslēdz.

Tu varbūt arī zini to baznīcas dziesmiņu ”Tu negribi mantas, ko pasaulē rod, Bet sirdi it šķīstu, kas godu Tev dod”. Kāpēc lai šīs rindas nekļūtu arī par Ziemassvētku mārketinga un reklāmas kampaņu vadmotīvu, ja reiz pavisam bez tirgošanās mēs iztikt nevaram un, droši vien, nemaz arī nevajag?

Atceros kādu Ziemassvētku reklāmas kampaņu no savas bērnības, kas joprojām man uzdzen patīkamas trīsas. Šī reklāma neaicināja nevienu neko pirkt, bet gan atgādināja visiem par Ziemassvētku brīnumu. Jā, protams, tā bija ”Coca-Cola”, kas ik gadu visā pasaulē pelna galvu reibinošas naudas summas, bet tam nav nozīmes. Ar šo stāstu viņi atgādināja un joprojām atgādina par tām brīnumainajām sajūtām, ko rada pavisam parasts prieks par krāsainām lampiņu virtenēm un citiem, it kā pavisam ikdienišķiem sīkumiem.

Mīļo Ziemassvētku vecīt, vai Tu vari izdarīt tā, ka šogad mēs viens otram Ziemassvētkos vienkārši uzdāvinām prieku?