Informācija vēsta, ka uz šodienu Latvijā ar Āfrikas cūku
mēri inficētas septiņas meža cūkas un trīs mājas cūkas. Ļoti nopietni tas ir
cūkaudzētājiem, jo šādā situācijā momentā aizveras ārzemju tirgi un dzīvas
cūkas pār robežu vairs pārvest nevar, neviena valsts tās vairs neatļauj ievest.
Līdz ar to samazinās ne tikai noieta tirgi, bet krīt arī cenas. Un tas rada
ļoti lielus zaudējumus cūkaudzētājiem.

Kaut līdz šim bīstamā infekcija konstatēta Latvijas austrumu
daļā, diemžēl mūspuse no tās nav pasargāta. Ir vasara, cilvēki ceļo. Latgales
ezeri ir skaisti, ceļošana notiek intensīvi, un atvest cūku mēri nav nekāda
problēma. Sevišķi tādēļ, ka šobrīd lielākā infekcijas izplatība ir mežacūku
vidū, līdz ar ko varam teikt, ka ir inficēta nevis kāda cūku ferma, bet
inficēts ir mežs.

Atvest šo infekciju var dažādi. Viens no variantiem – ar gaļas
produktiem. Protams, būtu jocīgi, ja kāds no Latgales šurp vestu svaigas gaļas
produktus. Taču atvest var gan ar apaviem un apģērbu, gan auto, jo infekcija
izdalās ar visu – gan ar izkārnījumiem, gan siekalām. Tur, kur bijusi slima
cūka, mežs ir inficēts. Pastaigājoties pa mežu Latgalē un tad braucot uz mūsu
pusi, infekciju var atvest.

Cilvēkiem tas nav bīstami, taču bīstami tas ir
cūkaudzētājiem. Šādā situācijā iestājas krīze – cenas samazinās un sarūk
produkcijas noieta tirgi.

Ja kādā no cūkaudzētavām tiek konstatēts, ka ar Āfrikas cūku
mēri saslimusi kaut viena cūka, tiek noteikti stingri ierobežojumi. Teritoriju
tiek mēģināts ierobežot, tāpat līdz minimumam samazināt cilvēku un transporta
kustību, lai samazinātu infekcijas izplatīšanās risku. Taču to ir diezgan grūti
izdarīt, jo nav vienkārši konkrētai teritorijai uzsliet apkārt žogu ar
sargposteņiem, kas izlaiž cauri tikai atsevišķas personas. Taču Pārtikas un
veterinārajam dienestam ir gatavs plāns, kā šādā situācijā rīkoties. Pat tādā
situācijā, ja ir kaut aizdomas par iespējamu infekciju.

Savukārt cūkaudzētavā, kurā tiek konstatēta kaut viena
dzīvnieka saslimšana ar cūku mēri, jālikvidē pilnīgi visi dzīvnieki. To paredz
likumdošana. Un tad jau iet runa par milzīgiem zaudējumiem, ko cieš gan cūkaudzētāji,
gan valsts.

Lielākie cietēji cūku mēra izplatības gadījumā mūspusē būtu
lielie cūkaudzētāji. Jo, godīgi sakot, mūspusē mazo cūkaudzētāju ir salīdzinoši
maz. Latgalē tādu ir vairāk. Mūspusē viensētās cūkas tur maz, reti ir tādas
saimniecības, kur tiek turēta viena vai divas cūkas.

Cik esmu dzirdējis no cilvēkiem, mūspusē infekcijas dēļ
pagaidām liela satraukuma nav. Nopietns satraukums ir cūkaudzētājiem, bet ne
produkcijas patērētājiem. Jebkura ferma – ”Nīcas rukši” vai cita – ievēro drošības
pasākumus. Skaidrs, ka sveši cilvēki pat fermas tuvumā netiek pielaisti! Tas ir
dzīvības un nāves jautājums, jo, ja infekcija tomēr iekļūst fermā, tad
dzīvnieki simtprocentīgi tiek izkauti. Un tie ir milzīgi finansiāli zaudējumi. Valstīs,
kur ir šādas infekcijas, tiek radīti ierobežojumi un ražotāju produkcijai nav
realizācijas iespēju.

Cilvēkiem, kuri pārtikā lieto cūkgaļu, īpašas bīstamības
nav. Ēdot cūkgaļu, ar šo infekciju cilvēks saslimt nevar. Taču cūku vidū šī
infekcija ir ļoti bīstama.

Jau iepriekš Latvijā ir bijuši gadījumi, kad izplatījies
cūku mēris, taču ar Āfrikas cūku mēri mūsu valstī dzīvnieki iepriekš nav bijuši
inficēti. Nevarētu teikt, ka Āfrikas cūku mēris būtu bīstamāks, tas ir viens no
mēra veidiem. Taču sekas ir nopietnas. Kolīdz ir šādas bīstamas infekcijas
slimības, cūkaudzētājiem ir problēmas, jo stājas spēkā nopietni ierobežojumi un
tas nes ļoti lielus zaudējumus valstij kopumā. Jau tagad tas nes lielus
zaudējumus, jo cūkaudzētājiem ir ierobežotas iespējas realizēt produkciju.