Es domāju, ka jaunizveidotajai Liepājas Universitātes studiju programmai “Aktiermāksla” ir nākotne, jo manā pieredzē ir bijuši vairāki kursi, no kura ir atnākuši viens vai divi aktieri. No slavenā Krodera kursa tajā brīdī atnāca četri, beigās palika divi aktieri – Leons Lesčinskis un Inese Jurjāne. No nākamā kursa, ko Liepājā izveidoja Juris Bartkevičs, lai meklētu kurzemniekus, ir Armands Kaušelis. Pārējie ir Rīgas, Valmieras un Nacionālā teātra vadošie aktieri. Tāpēc, manuprāt, tā ir nepieciešamība perifērijas teātrim audzināt savus aktierus kaut kur tuvāk, protams, piesaistot speciālistus arī no Rīgas un Liepājas gadījumā arī no Klaipēdas Universitātes.

Gan Liepājai, gan Daugavpilij tā ir nepieciešamība. Iespējams, citādi ir Valmierai, kas ir tikai simts kilometrus no Rīgas un daudzi aktieri tāpat dzīvo galvaspilsētā.

Diemžēl Latvija ir tāda valsts kā kurkulis ar milzīgu galvu un mazu ķermenīti… Un Rīga ir tas vispārīgais vilinājums. To var prasīt jebkuram perifērijas teātra direktoram un viņš pateiks tāpat… Pat Valmierai šis Rīgas centrisms ir būtisks, kaut arī Valmiera ir tikai stundas, pusotras braucienā no Rīgas.

Tas, ka programmā neuzņems studentus katru gadu, arī, protams, ir skaidrs, bet tas, ka apmācība ir jāveic nevis Rīgā, bet šeit, man šķiet diezgan skaidrs, jo no paša sākuma ir jāpiesaista teātrim. Tieši tā, kā tas bija Klaipēdas kursa gadījumā – diezgan lielai jābūt pilsētas iesaistei, lai pietiekami agri rastos tā savas pilsētas un teātra izjūta, jo mācoties četrus gadus Rīgā un laiku pa laikam atskrienot uz kādu izrādi Liepāja, šīs piesaiste neradīsies.

Nekur nav garantijas, ka šo četru gadu laikā tiks izskoloti labi aktieri – ne Kultūras akadēmijā, ne Londonas Svētā Martina koledžā. Garantijas jau nav nekad un nekur.

Četri gadi ir ideālam vistuvākais laiks. Četrus gadus mācījās pat padomju laikā ar pilnīgi citiem izglītības principiem.

Es nedomāju, ka skatītāji nāk tikai uz pazīstamiem vai nepazīstamiem aktieriem. Arī Klaipēdas kurss sākumā bija nepazīstami aktieri, taču kāds bija skatītāju intereses vilnis! Es domāju, ka pa šiem gadiem teātris ir spēcīgi atkopies un tam ir piesaistīta interese. Galu galā – skatītājs nav tik vienkāršs – viņš nenāk uz vārdiem, ko pazīst vai nepazīst.

Kad teātrī ienāks jaunais kurss, nu jau tur būs spēcīga vidējā paaudze. Jaunais kurss jebkurā gadījumā ieplūdīs tajā teātrī, kas jau ir. Teātris jau ir ļoti kolektīva māksla. Klaipēdas gadījumā bija mazliet citādi, jo tajā brīdī tiešām mazā skaitā bija iepriekšējā trupa, kas bija palikusi, bet šeit jaunie aktieri ieplūdīs pietiekami lielā trupā. Cerams, ka tā saglabās savu savdabību, bet arī balstīsies uz pārējiem.  

Edīte Tišheizere, teātra kritiķe