Intervija ar bērnu bibliotēkas “Vecliepājas rūķis” bibliotekāri Edīti Vesperi.

– Vai bērni vasarā lasa? Vai nāk uz bibliotēku?

– Protams, lasa! Ir bērni, kuriem patiešām ļoti patīk lasīt. Viņi paši atnāk, izvēlas grāmatas un bieži vien jau pēc pāris dienām atgriežas pēc nākamajām.

Un ir arī tādi, kas lasa tāpēc, ka tas ir uzdots skolā, nāk ar saviem ieteicamās literatūras sarakstiem.

– Tātad ir obligātā literatūra?

– Mūsdienās to dēvē par ieteicamo literatūru. Diemžēl nereti skolotāji uzskata, ka laba literatūra var būt tikai grāmatas no Latvijas Nacionālās bibliotēkas lasīšanas veicināšanas programmas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2025”.

Tas mūs apbēdina, jo bibliotēkās ir ļoti plašs grāmatu klāsts, arī iepriekšējo gadu žūrijas grāmatās ir daudz vērtīgu darbu, ko būtu vērts lasīt.

Jāatzīmē, ka jauno grāmatu eksemplāru ir maz.

Bieži vien bibliotēkā ir tikai divi, varbūt trīs eksemplāri, bet skolēnu, kuriem tās jāizlasa, ir ļoti daudz. Rezultātā rodas stress – gan mums, gan bērniem, gan viņu vecākiem.

Nereti vecāki domā, ka viss saraksts noteikti jāizlasa tieši līdz 1. septembrim, lai gan tas ne vienmēr ir reāli.

Mēs patiešām vēlētos ciešāku sadarbību ar skolotājiem. Ja trūkst ideju, mēs labprāt ieteiktu piemērotas un labas grāmatas, kas ir pietiekamā daudzumā publiskajās bibliotēkās, ko varētu lasīt 2. vai 5. klases bērni vai arī vecāki skolēni.

– Kuriem klašu posmiem visbiežāk uzdod lasīt ieteicamo literatūru?

– Visbiežāk – no 1. līdz 4. klasei, tātad bērniem līdz aptuveni 11 gadu vecumam. Ir arī dažas skolas, kur literatūras saraksti tiek doti 9. klases skolēniem.

Mazākajiem bērniem galvenais mērķis, protams, ir attīstīt lasītprasmi – gan tehnisko pusi, gan saprašanu.

Bet, ja visa uzmanība tiek veltīta tam, kā lasīt, tad bieži vien saturu uztvert kļūst grūtāk.

– Kurā vecuma posmā ir čaklākie lasītāji?

– Visaktīvākie lasītāji ir sākumskolas, kā arī pirmsskolas vecuma bērni, kuri nāk kopā ar vecākiem.

Pusaudžu vecumā novērojama tāda kā “bedre” – interese par lasīšanu samazinās. Taču daži pāriet šim posmam pāri un vēlāk, jau kļūstot par jauniešiem, atkal atgriežas pie grāmatām.

Pusaudža gadi vispār ir sarežģīts vecums – tas attiecas arī uz citām dzīves jomām. Ir jaunieši, kas izvēlas lasīt angļu valodā.

Mazākie bērni īpaši iecienījuši bilžu grāmatas – tās tiek ņemtas vairākkārt un rūpīgi pārlasītas.

Taču pats svarīgākais ir tas, ka bērnam rodas prieks par pašu grāmatu – patīk tai pieskarties, šķirt lapas.

Tās grāmatas, kas ir komiksu formā, piemēram, “Grega dienasgrāmata”, “Nikijas dienasgrāmata”, “Dogmens” bieži vien kalpo kā labs sākums – tās palīdz bērnam atvērties grāmatu pasaulei, un pēc tam viņi sāk lasīt arī nopietnākus darbus. Tāpēc – nē, nav tā, ka viņi iestrēgst tikai pie komiksiem.

Galvenais ir iemācīt nebaidīties no lasīšanas.

– Vai ir nozīme tam, vai bērns lasa drukātās vai digitālās grāmatas?

– Pirms gada un diviem gadiem vecāki neiespringa – ja bibliotēkā grāmatas uz vietas nebija, tad sprieda, ka meklēs e-formātā. Patlaban šī tendence ir gandrīz pazudusi.

Arvien vairāk vecāki apzinās, ka bērni jau tā pavada pārāk daudz laika pie ekrāniem un tas ietekmē arī redzi.

Lasīšana no fiziskas grāmatas atšķiras – teksts tiek labāk uztverts, paliek atmiņā. Lasot no ekrāna, informācija bieži vien neiesēžas tik dziļi.

– Ko darīt, lai bērns lasītu? Vai pietiek ar pieaugušā piemēru?

– Nepietiek tikai ar piemēru. Vecākiem ar bērniem ir jālasa kopā viņu vecumam atbilstošas grāmatas, nevis: es lasīšu pieaugušo grāmatu, tu – savu bērnu grāmatu. Tā tas nestrādā.

Bērniem ir svarīgi, ka lasīšanas process notiek kopā – ka viņi var klausīties, skatīties bildes, apspriest tās ar vecākiem. Ir svarīgi ļaut bērnam pastāstīt par redzēto, paust savu izpratni.

Grāmata jāizdzīvo kopā.

Daudzi vecāki pēc tam atzīst, ka šobrīd labāk pārzina bērnu literatūru nekā pieaugušo grāmatas. Viņiem ir viedoklis par labākajiem bērnu grāmatu ilustratoriem, interesantākajiem autoriem.

– Vai pēc grāmatām veidojas rindas? Kurus autorus bērni visvairāk iecienījuši?

– Ļoti patīk vācu rakstnieka Marka Uves Klinga grāmatas. No latviešu autoriem īpaši iecienīta ir Ilze Skrastiņa – viņas darbi patīk gan bērniem, gan vecākiem.

Viņa raksta valodā, kas bērnam ir saprotama un tuva. Piemēram, tādi grāmatu nosaukumi kā “Ko dari? Neko!” vai “Kā iet pa skolu? Normāli!” uzrunā tieši ar savu vienkāršību un ikdienišķumu.

Bērns uzreiz sajūt – “tas varētu būt par mani”, tas ir veids, kā viņš pats runā un domā.

Protams, mums bibliotēkā ir arī klasiķu darbi. Taču jāņem vērā, cik tālu ir ceļš no bērna, kurš “šķirsta” telefonu, līdz, piemēram, Belševicas valodai un stāstiem.

Tāpēc bieži iesakām sākt ar mūsdienu autoru darbiem, lai bērns pierod pie grāmatām un to lasīšanas.

Ja pirmā pieredze būs pārāk sarežģīta, viņš var arī atturēties no turpmākas lasīšanas.

– Vai vecāki nāk kopā ar bērniem? Respektīvi, atved bērnus uz bibliotēku?

– Jā, arī tā notiek. Un šajā situācijā arī vecāki būs tie, kuri uzmanīs, vai grāmata tiek izlasīta.

Bet neliels piespiedu moments nav nekas slikts. Varbūt bērns pats nemaz neizvēlētos grāmatu, bet, kad viņš to sāk lasīt, viņam iepatīkas. Ja grāmata ir veiksmīgi izvēlēta, bieži vien lasīšana viņu aizrauj.

Ideālā gadījumā bērnam pašam jāļauj izvēlēties, ko viņš gribētu lasīt.

Mēs taču paši kā pieaugušie arī izvēlamies savas grāmatas. Ja kāds mums iedotu vienu vienīgu grāmatu un teiktu – “šī tev obligāti jāizlasa”, vai mēs to uztvertu ar prieku? Kur nu vēl pusaudzim, kam īpaši svarīga ir izvēles brīvība.

Bibliotēkā ir ļoti daudz dažādu grāmatu – bērniem ir jāļauj tās pašiem atklāt.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.