– Kas notiek? Kādi ir iemesli negadījumiem ar tik traģiskām sekām, kāda bija arī četru auto sadursme uz Liepājas šosejas?

– Vispirms jāsaprot, vai situācija tik tiešām ir traģiskāka nekā citus gadus. No 1990. gada apmēram līdz 2014. gadam pie mums bija virs 500 bojāgājušo gadā. Tagad šis skaitlis ir no 130 līdz 170.

Ja gada griezumā skaitļi pieaug, tad varam runāt par izmaiņām. Ja tas ir atsevišķu traģisku notikumu izrāviens, tad kopējo situāciju nevaram vērtēt kā traģiskāku.

Tāda avārija, kāda bija uz Liepājas šosejas, kad vienā mirklī aiziet bojā divu ģimeņu pārstāvji, protams, ir kliedzoša.

– Arī ar šādu statistiku mēs esam Eiropas uz ceļiem bojāgājušo skaita līderi. Vai šo var uzskatīt par pieņemamu kopējo situāciju?

– Tieši tā,

ar saviem bojā gājušajiem un smagi cietušajiem uz simt tūkstošiem iedzīvotāju esam pastāvīgā Eiropas Savienības TOP 3 rangā.

Es teiktu, ka tam ir trīs galvenie iemesli. Pirmais un galvenais – autovadītāju kultūra.

Pieaug sodu apjomi, bet katram latvietim jau ir iesēdies – “ar mani tas nenotiks”. Grūti atbildēt, kāpēc tā. Tiem pašiem latviešiem, izbraucot no valsts, braukšanas kultūra tomēr mainās. Viņi nebaidās šeit šādi uzvesties.

Beidzamajos trīs četros gados braukšanas kultūra Latvijā iet uz slikto pusi.

Lietuvieši zīmē karikatūras par to, kā mēs braucam ārpus apdzīvotām vietām, kā ievērojam horizontālos ceļa apzīmējumus un citus noteikumus.

Kaut vai uz ceļa Liepāja–Rīga katru reizi būs vismaz trīs gadījumi, kad apdzīšanas manevrs ir ļoti bīstams. Tas notiek vietās, kur apdzīt aizliegts, kur ir nepārtrauktā līnija, pret kalnu, ceļa līkumā. Viens manevrs līkumā var būt ar traģiskām sekām. Apdzīšanas manevri ir bīstami tāpēc, ka ārpus apdzīvotas vietas ātrums ir liels. Pat ar pieļautajiem 90 km/h frontālās sadursmes sekas ir smagas.

Fiziku, ko diemžēl ļoti bieži aizmirst autovadītāji, atcelt nevar. Ķermeņa masa darbojas sadursmes brīdī, tāpēc ir nāvējošie miesas bojājumi un smagas traumas. Vasaras periods uz ceļiem ir daudz bīstamāks nekā ziema, jo “sevi cienošiem autovadītājiem” ir tā:

kas tad tur 120 uz šosejas; mīkstie brauc!

Pie ātruma, ar kādu viņi brauc, ar savām spējām kritiskā brīdī nespēj tikt galā.

Otrs ir kontroles trūkums. Daudz mazāk uz ceļiem redzam policistus. Autovadītājs zina vai nojauš, ka tajā un tajā posmā neviens nenoķers, un likumu neievēro.

Trešā lieta ir infrastruktūra. Ne tik daudz ceļa segums, jo ārpus pilsētām lielākoties tas ir labs. Taču pie mums joprojām uz galvenajiem valsts autoceļiem ir iespēja notikt frontālai sadursmei, joslas ir viena otrai pretī.

– Kādi varētu būt risinājumi?

– Īstermiņa risinājumu nav. Katru gadu palielinām sodus, rīkojam kampaņas, bet risinājuma nebūs, jo satiksmes kultūra veidojas kādā laika periodā.

Tā nenotiek, ka šodien nolēmām – rīt visā valstī būs tikai godīgi autovadītāji. Kamēr Valsts policijā nebūs pietiekamu štatu un šoferi nejutīs, ka kontrole ir… Arī tehniskos līdzekļus nevar ieviest un infrastruktūru nevar izmainīt uzreiz.

“Latvijas Valsts ceļiem” ir vīzija līdz 2040. gadam – visi galvenie autoceļi ar sadalošu joslu, kas nepieļauj frontālas sadursmes. Bet tā ir vīzija.

– Vai kaut ko var mainīt vadītāju apmācībā?

– Lielai daļai jauno autovadītāju mācoties zemapziņā sēž doma, ka tad, kad noliks eksāmenu, brauks kā tētis, mamma un visi pārējie. Tos, kas grib braukt tā, kā likums prasa, pārējie satiksmes dalībnieki apspiež.

Cik ilgi izturēsi pīpienus, žestus un vārdus? Jaunajiem autovadītājiem vēlme braukt pareizi vēl ir, bet tā lielā masa viņus ievirza savās sliedēs.

Edmunds Ozolnieks, “Drošas braukšanas skolas” valdes loceklis

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.