Tad,
kad no Zivju ielas pazuda ģitāra, es to neizjutu kā lielu
zaudējumu. Jo principā tā bija reklāmas izkārtne. Un likās kaut
kā muļķīgi, ka tā palikusi, lai gan Latvijas 1.rokkafejnīca sen
slēgta. Sentimenta nebija, kā varbūt citiem Liepājas
iedzīvotājiem, taču par lielgabala stobriem Jūras ielā ir cits
stāsts. Izjutu to kā zaudējumu ne tāpēc, ka tur, piemēram, būtu
bērnībā rotaļājies, bet tāpēc, ka šie vides objekti bija
saistīti ar pilsētas vēsturi un organiski tajā iederējās.
Neredzēju vajadzību tos aizvākt, jo tiem bija savs īpašais
stāsts. Nezinu, kāds ir stobru turpmākais liktenis, taču ceru, ka
ne pārdošana metāllūžņos. Protams, katrs objekts pilsētā ir
pilsētvides objekts, tai skaitā arī reklāmas izkārtnes un
gružkastes, taču ir jābūt uzmanīgam ar patīkamā
un lietderīgā
apvienošanu, jo mākslinieciski augstvērtīgu objektu apvienot ar
reklāmas funkciju tikai reti kuram izdodas, pat īsti nevaru nosaukt
nevienu labu piemēru.

Jā,
ģitāra bija viens no objektiem, pie kura cilvēki bieži vien
fotografējās. Taču nav jau tā, ka Liepājā nebūtu tai īpašo
vietu pie kurām nofotografēties. Arī pie lielgabala stobriem
fotografējās, tie tomēr arī ir diezgan fallistiski objekti, kas
piesaistīja uzmanību. Pilsēta ir bagāta ar īpašām vietām,
tādēļ nav nepieciešams īpaši radīt objektus, pie kuriem
tūristi varētu bildēties. Tādi ir uz katra stūra atšķirībā,
piemēram, no tādām pilsētām, kā Brisele.

Par
Liepājas ainavai raksturīgo objektu pazušanu mani daudz vairāk
uztrauc tās “metāla žagaru kaudzes”, kas pašreiz
pilsētā aug ātrāk nekā koki. Es tos uzskatu par ļoti
neveiksmīgiem risinājumiem. Jau pašā saknē tie veidoti aplami.
Ir sajūta, ka tie tapuši tikai ķeksīša pēc – bija vajadzība
un re, kur ir! Piedodiet, bet tā tas no malas izskatās. Cik esmu
palasījis un dzirdējis komentārus, arī tautai nepatīk. Un šī
nav tā reize, kad viņu viedoklis atšķirtos no profesionāļu
viedokļa.

Mums
pilsētā nav jātaisa kaut kas jauns, drīzāk jāpievērš uzmanība
tām vērtībām, kas mums jau ir, lai tās sakoptu, pilnveidotu.
Varbūt nav vajadzīgs nojaukt vecās mājas, bet izdomāt tām kādu
risinājumu. Tas ir liels zaudējums, ja šīs lietas kārtojam
vienkārši ar ekskavatoru. Arī, piemēram, Ziemeļu mols. Tas ir
ievērības cienīgs, un ne velti turp brīvdienās, vasarās plūst
autobusu jūras, jo tas ir objekts, pie kura vērts fotografēties.
Pievērsiet tam uzmanību!

Agrāk
pie Ziemeļu mola bija krāsainu akmeņu grupa. Puikas (kaitpanki)
ņēma un šos akmeņus pārkrāsoja spilgtās krāsās. Dotajā
brīdī tas gan ir zudis, bet man ļoti patika ideja. Tas bija jauks
un sirsnīgs darbs, kas izcēla to skaisto un īpašo, kas jau tur
bija mākslinieciski augstvērtīgā veidā. Vēl, manuprāt, jauks
ir Ivonnas Kalitas diplomdarbs – butes uz Dienvidu mola. Tas ir
veidots, kā neformāls tūrisma objekts, un pašu liepājnieku
priekam. Neesmu dzirdējis negatīvas atsauksmes. Vides objekta viena
no galvenajām īpašībām ir tā, ka tas bagātina vietu, pievieno
tai papildus vērtību.

Man
patika pērn vasarā pilsētvidē izstādītie laikmetīgās mākslas
objekti, jo, pirmkārt, tie bija profesionāli izpildīti, otrkārt,
es neticu saules
mūžam
mākslā. Manuprāt, mākslai nevajag būt uz visiem laikiem. Zinām,
kāds tam ir rezultāts, piemēram, Sudmaļa piemineklis stāv
noslēpts muzeja pagalmā, Ļeņina pieminekli aizveda pārkausēšanai.
Tie bija ražoti ar vienu domu – lai paliktu uz mūžīgiem
laikiem. Bet šobrīd nezinām, ko ar tiem iesākt.

Cilvēkam
jau vispār daudz kas ātri apnīk. Un ir maz lietas, kas iedzīvojas.
Piemēram, ko tagad darīt ar to pašu mīlas
koku? Iespējams,
tagad jau visi ir sapratuši, ka šis ir ļoti neveiksmīgs
veidojums, bet novākt to jau vairs nevar, pilsēta ir izmetusi lielu
naudu tā radīšanā, kāds vēl, pasarg Dievs, iekārs tajā savu
atslēgu un viss – atstāt nevarēs, bet novākt arī vairs ne, un
pats no sevis jau ar tas nenorūsēs un nepazudīs.

Pavisam
cits piegājiens ir radīt salīdzinoši īslaicīgas mākslas
instalācijas, un, ja kāds no darbiem iedzīvojas, tad to var
uzstādīt ilgstošākai ekspozīcijai. Labs piemērs ir Antony
Gormley darbs “Cita vieta” (ANOTHER PLACE), kas sākotnēji
tika izvietots Liverpūlē uz laiku, taču pilsētas iedzīvotājiem
tik ļoti tas iepatikās, ka tie izteica vēlmi, lai tas tur arī
paliek. Un pilsēta šos darbus no mākslinieka nopirka. Tas,
manuprāt, ir labs risinājums – nevis citiem uzspiest savu gaumi,
bet piedāvāt profesionālas izstādes pilsētvidē, un, ja
cilvēkiem iepatīkas, viņi saka jā, mēs gribam, tad arī to
akceptēt. Lai nav tā, ka ir ieguldīta milzīga nauda, bet tautai
nepatīk.