Emīls Dreiblats: Par bezcerību un sadošanos rokās
Ar pozitīvām emocijām izlasīju ziņu, ka priekulnieki un Priekules apkārtnes iedzīvotāji panākuši savu – proti, arī nākamgad šīs pilsētas slimnīca saņems valsts finansējumu un vietējie iedzīvotāji varēs saņem nepieciešamo medicīnisko aprūpi, tā teikt, uz vietas. Šis varētu būt tāds patīkams svaiga gaisa malks laikā, kad vispārējo bezcerības bezgaisu vairo sajūta, ka tevī neviens tā īsti neklausās.
Riskēšu apgalvot, ka patiesībā jau klausās gan. Tikai bieži vien mēģinājumi paust viedokli sabiedrībai aktuālos un saistošos jautājumos izskan tik nekonstruktīvi un haotiski, ka to tikai sarunas karstumā var nodēvēt par “tautas balsi”. Cik bieži nav lasīts par sabiedriskajām apspriešanām, kurās konkrētus priekšlikumus tā arī nav izdevies sagaidīt un runāšana tā arī palikusi tukšas runāšanas līmenī.
Toties pēc tam [klusu un pa kaktiem] ar jaunu sparu tiek čukstēts, ka mūs jau tāpat neviens neņem vērā, mēs jau neko nevaram, tie kungi dara, kā pašiem patīk. Un tas augšminēto bezcerības bezgaisu tikai vairo…
Šādās reizēs man gribas aptuvenā pārstāstā citēt Ričardu Bahu – visu, kas ar mums notiek un ir mums līdzās, mēs paši esam izveidojuši un radījuši. Ja šo tēzi pielieto veselīgi samērīgās devās, tā maķenīt atsvaidzina kopējo bildi. Jo mērķtiecīga un saskaņota darbība visbiežāk tomēr nes kārotos augļus.
Riskēšu vēlreiz un atzīšos, ka reizēm man gan liekas, ka protestēts tiek tikai tādēļ, lai veiktu šo darbību, nevis dziļās un sirsnīgās rūpēs par sabiedrības dzīves apstākļu uzlabošanu. Bet var jau būt, ka man tikai tā liekas. Un tomēr – protesti pret jauniecerēto tramvaja līnijas pagarinājumu un Zirņu ielas pārvēršanu par maģistrālo ielu, neņemiet ļaunā, brīžiem likās drusku absurdi. Toties vienas otras spēļu elles atvēršanu liepājniekiem pat bez skaļas (toties ar konkrētu, argumentētu un pārliecinošu) klaigāšanas izdevās apturēt.
Ja katrs no mums skaidri zinās, ko vēlas panākt, un ja vēl līdzās gadīsies kāds labs padomdevējs, kurš pratīs kaut norādīt veidu, kā to realizēt, tad rezultātam agri vai vēlu vajadzētu parādīties. Labi, vēsture rāda, ka arī ar gulšanos uz sliedēm ir bijis par maz. Bet vai tad tādēļ plinti krūmos metīsim un samierināsimies ar mūžīgu smakšanu bezcerībā?
Pie mums ļoti iecienītais Paulu Koelju kaut ko bija teicis par lielu vēlēšanos un tai sekojošu pasaules sadošanos rokās, lai to realizētu. Man gribētos piebilst – ar nosacījumu, ka šī vēlēšanās būtu tā vērta. Jo patiesībā mēs jau arī paši esam tā pasaule. Vismaz daļa noteikti.
Emīls Dreiblats,
“Radio Skonto Liepāja” dīdžejs