Manuprāt, elektroenerģijas sadales tarifs īsti nav tas, kas palielina vai samazina vēlmi ražot zaļo enerģiju. Strauja interese par zaļo enerģiju un tās ražošana pieauga tad, kad biržā uzkāpa elektrības cenas.

Sadales jeb sistēmas tarifs ir margināla lieta – tas neizšķir to, vai kāds izvēlas investēt zaļajā enerģijā vai nē. Šajā gadījumā visu nosaka esošā un turpmākajos gados paredzamā elektroenerģijas biržas cena.

Taču ar zaļo kursu pakāpeniski būtu jānonāk līdz tam, lai rūpnieciskie patērētāji un mājsaimniecības atsakās no dabasgāzes, uzstādot siltumsūkņus. Un šajā kontekstā tarifiem ir liela nozīme.

Augsti sistēmas tarifi mazina vēlmi vairāk izmantot elektroenerģiju, un, ja valsts uz tā rēķina vēl grib nopelnīt milzīgas dividendes, tad tomēr ir jāizvēlas – gribam, lai ekonomika kļūst vairāk elektrificēta, attiecīgi zaļāka un modernāka, vai arī ir vēlme īstermiņā aizpildīt budžetu.

Tas, ko dara Finanšu un Ekonomikas ministrijas, piemēram, vasarā lobējot šo atslēgas jeb mugurkaula elektroenerģijas tīkla uzņēmumu papildu peļņu, lai varētu izņemt lielākas dividendes,

ir pilnīgi ārprātīgi un pretrunā ar to, ko vismaz deklaratīvi saka politiķi un ierēdņi, proti, ka gribam virzīties uz zaļāku enerģiju.

Ja “Sadales tīklu” un “Augstsprieguma tīklu” saskatītu kā iespēju iegūt milzīgas dividendes no patērētājiem, tad tas nebūt neveicinās patērētāju vēlmi vairāk izmantot elektroenerģiju citu fosilo resursu vietā. Līdz ar to šeit vārdi ar darbiem kopā neiet.

Valstij joprojām ir iespēja atteikties no šīm dividendēm un atgriezt tās abos minētajos uzņēmumos, lai tiem vismaz puse no sadales tarifa pieauguma nebūtu vajadzīga.

Turklāt abi šie uzņēmumi viens otru dublē, līdz ar to gan “Sadales tīkls”, gan “Augstsprieguma tīkls” būtu jāreorganizē, apvienojot vienā kompānijā. Piedevām vēl personāla izmaksas, vismaz “Augstsprieguma tīkla” gadījumā, ir pilnīgi atdotas arodbiedrībām, un ar koplīgumu noteikts, ka jebkurš darbinieks katru gadu var saņemt algas pielikumu inflācijas apmērā.

Tas, ka valsts regulētais “Augstsprieguma tīkls” ir tik tālu aizdzīvojies, liecina, ka korporatīvā pārvaldība tur vispār nestrādā un uzņēmums ir pilnībā atrauts no realitātes.

Galvenās lēmējas par “Sadales tīklu” un “Augstsprieguma tīklu” ir šo uzņēmumu īpašnieces – Finanšu un Ekonomikas ministrijas.

Uzņēmumu padomes nav tikai sile ierēdņiem vai politiski pietuvinātajiem algas saņemšanai – tām ir arī jākontrolē, ko uzņēmumi dara, jākomunicē akcionāru interesēs un attiecīgi jāizmanto pārvaldes forma, lai uzņēmumi darbotos ilgtspējīgi sabiedrības interesēs.

Gatis Ābele, enerģētikas konsultants