Ik pa laikam policija saņem informāciju par pazudušiem bērniem, kuri no mājām aizgājuši, par to nepaziņojot vecākiem. Tāpat joprojām aktuāla ir arī skolēnu klaiņošana.  

-Būtībā bērnus klaiņotājus var iedalīt divās grupās – vieni ir tie, kas regulāri neapmeklē skolu un laiku pavada, piemēram, klīstot pa ielām, otri ir tie, kas norunātajā laikā vakarā neatgriežas mājās. 

Katrā skolā parasti ir pa kādam klaiņotājam.

Kādu dienu tas var būt viens, bet nākamajā dienā jau divi un vairāk. Arī no Liepājas bērnunama ik pa laikam saņemam ziņojumus par to, ka kāds nav atgriezies līdz pulksten 22.

Jebkurā gadījumā klaiņojošie jaunieši tiek aizturēti un nogādāti dzīvesvietā. Tāpat skaidrojam, kādēļ bērns tā rīkojies. Par skolā negājējiem informācija līdz policijai uzreiz nenonāk. Sākotnēji mācību iestāde iekšēji risina šo problēmu. Ja resursi ir izsmelti un skola pati netiek galā, tad iesaistāmies mēs. Tādu gadījumu gan nav daudz.

Reizi pa reizei saņemam zvanus no vecākiem, kuri zina bērna atrašanās vietu. Tad braucam uz konkrēto vietu atvasi meklēt. Tie ir dažādi apstākļi, kādēļ bērns, pusaudzis vai jaunietis nav vēlējies atgriezties mājās, piemēram, ir lietots alkohols.  

Katrā ziņā tad, ja bērns atrodas uz ielas un nevēlas atgriezties mājās, kaut kas ģimenē tomēr nav kārtībā. Nerisinot problēmu, bērns satiek sev līdzīgi domājošos, un tā parasti vēršas plašumā.

Bērnu klaiņošanas gadījumos vecākiem ir jāsadarbojas gan ar skolu, gan policiju, citādi nav izslēgta arī administratīvā atbildība. Tādu gadījumu nav daudz, bet ir. 

Diemžēl ir arī tādi vecāki, kuri dažkārt neliekas ne zinis par savām atvasēm – ja nav mājas, tad tas ir ļoti labi, vismaz netraucē. Protams, runājam ar klaiņojošajiem bērniem, jo, kā zināms, uz nepilngadīgo reti kad iedarbojas sods kā tāds. Skaidrojam, mēģinām izpētīt katru konkrēto situāciju. Sarunu laikā kāds aizdomājas par savu problēmu, bet citam – pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā.

Ginta Gailīte, Liepājas pilsētas Pašvaldības policijas pārstāve