Pirmkārt, ļoti simpātiski no prezidenta puses, ka tikšanās nebija ļoti formāla. Varēja redzēt, ka viņam ir tīri cilvēcīga interese, kā tad zvejniekiem iet un ko viņi dara.

Mūsu zvejnieki pasūdzējās, ka viņiem ir diezgan birokrātiski apstākļi – zivju zvejai uz mazajiem zvejniekiem attiecas tieši tādi paši noteikumi kā uz lielajiem. Tāpat tagad diezgan stingri no Eiropas Savienības puses tiek regulēta zivju ķeršana.

Visvairāk šobrīd mūs visus uztrauc elektrības ražošanas jautājums – “Elwind” vēja turbīnu uzstādīšana jūrā. Zvejniekus tas satrauc, jo tas ir viens no apgabaliem, kurā viņi zvejo.

Arī tūrisma uzņēmējus visvairāk interesēja šis vēja parks, jo mēs pat īsti nezinām, uz ko mums būt gataviem, kā tas izskatīsies un notiks.

Pirms 30 gadiem Pāvilosta bija depresīvs ciematiņš jūras malā, tajā neviens neko negribēja darīt, bet pa šiem gadiem tūrisma uzņēmēji, lai vai kā būtu gājis, tomēr padarījuši Pāvilostu par tūrisma galamērķi. Un tas vien par kaut ko liecina.

Pāvilosta ir viena no retajām vietām Latvijā, varbūt pat vienīgā, kas, mainoties padomju un brīvvalsts laikiem, kļuvusi par kūrortu un atpūtas vietu, un to mēs esam panākuši paši saviem spēkiem.

Mums nebija tā, kā, piemēram, Jūrmalā, Rīgā, Liepājā, kur jau agrāk bija iestrādnes tūrisma jomā. Mēs būtībā no nulles esam uzcēluši, tāpēc arī

ir tik liels kreņķis par to, ka tagad pēkšņi kaut kas tik liels un nesaprotams kā vēja parks var uzrasties.

Lai prezidents saprastu, kas šeit notiek, viņam ir jāiedziļinās, bet šobrīd valdības problēmas tomēr ir prioritāte, un tas ir saprotami. Bet viņš solīja, ka tuvākajā laikā iepazīsies ar vēja parka attīstītāju, lai varētu salīdzināt un saprast gan vienas, gan otras puses argumentus.

Skaidrs arī tas, ka prezidents ar vienu parakstu vai pavēli problēmu neatrisinās, bet mēs vismaz varējām šo jautājumu aktualizēt, jo nav jau tā, ka tikai mēs, pāvilostnieki, uz šo problēmu tā raugāmies, pie mums brauc cilvēki no citām Latvijas vietām, Vācijas, Eiropas, tas tomēr ir plašāks jautājums.

Tikšanās laikā izskanēja teiciens, ka prezidents jau nav laimes lācis, kurš ar vienu rokas vēzienu visu atrisinās, taču nenoliedzami bija jūtams, ka

šī nebija tāda tukša papļāpāšana – viņu interesēja tās lietas, kas cilvēkus uztrauc,

un viņš, tā teikt, mēģināja noķert spēles lauku.

Man ļoti patika, ka prezidents spēja arī pajokot. Tas liecina par garīgu inteliģenci, un tādā veidā viņš ar cilvēkiem spēj labāk komunicēt un jūtas droši.

Varēja redzēt, ka Rinkēviča kungs nav stīvs ne domāšanā, ne vārdos. Šobrīd izskatās, ka viņš tiešām ir tuvāk tautai un mēģina iet tajā virzienā, ko saprotam ar tautā atzītu prezidentu. Mēs viņu uzaicinājām atbraukt uz Pāvilostu atpūsties, bet ne kā prezidentu, kā vienkāršu Latvijas iedzīvotāju, lai viņš izjustu Pāvilostu atpūtnieka acīm.

Manuprāt, komunikācija ar sabiedrību ir galvenā atslēga,

jo mēs visi zinām, ka Latvijā prezidentam ir salīdzinoši maz pilnvaru, viņš vairāk ir reprezentatīvs pārstāvis.

Taču tajā brīdī, kad prezidents tiešām atbrauc un runā ar tautu, tas kļūst par ļoti spēcīgu instrumentu nākotnei, jo viņš zinās informāciju no pirmavotiem, nevis tikai no saviem padomniekiem.

Par to cepuri nost prezidenta kunga priekšā, jo es domāju, ka tas nemaz nav viegli, tagad, apbraukājot visu Latviju, uzklausīt tik ļoti daudzus cilvēkus un mēģināt izprast situācijas, tāpēc es apbrīnoju viņa enerģiju.

Ģirts Vagotiņš-Vagulis, Pāvilostas tūrisma pārstāvis

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.