Manās acīs labdarības akciju rīkotāji dara svētīgu darbu. Jā, varētu tā būt, ka decembris iegājies kā labdarības mēnesis, jo tieši tad, neilgi pirms svētkiem, visbiežāk plašsaziņas līdzekļos izskan daudzi aicinājumi palīdzēt. Taču ne tikai materiālās lietas uzlabo garastāvokli, bet arī labs vārds vai vienkārši saulains smaids un neviltots sveiciens svētkos.

Piemēram, man bērni katru gadu dāvina pašu zīmētas kartiņas. Vai nav mīļi? Šobrīd to ir sakrājies daudz. Un brīdis, kad visi tās aplūkojam, ir ļoti patīkams. Arī bērniem ir interesanti paskatīties, kā tolaik zīmējuši vai rakstījuši. Tāpēc man gandrīz liekas, ka pašu gatavots ir labāks par veikalā nopirkto.

Strādājot daudzbērnu ģimeņu biedrībā “Dēkla”, esmu sastapusi dažādus cilvēkus. Protams, dažos ir iekšā tā saucamais lepnums, kas liedz lūgt pēc palīdzības, tāpēc nekad nenāk un neko neprasa. Taču, ja nogādājam lietu, kas nepieciešama, jūtam lielu pateicību. Ir arī atvērtāki cilvēki, kas paši jautā pēc elementārākajām lietām, piemēram, bērniem.

Jautājums – kā rosināt palīdzēt citiem – ir grūts, jo finansiālo iespēju mums ir tik, cik ir, un visiem palīdzēt nevaram. Tā kā man ļoti tuva bērnu tēma, sirds notrīsēja un nevarēju nepiezvanīt televīzijā rādītajam sižetam par bērniņu, kurš nestaigā. Jā, manuprāt, ir liela nozīme tam, vai reklāma uzrunā un tam, ka vispār par to stāsta un rāda. Bieži vien tikai tādā veidā uzzinām par lūgumu kādam palīdzēt.

Patiesību sakot, katru gadu ir jūtama līdzcilvēku atsaucība. Pērn tikām pie jauna mūzikas aparāta, kas bija nepieciešams, lai “Dēklas” bērnu ansamblītim varētu notikt mēģinājumi un viņi varētu uzstāties. Atsaucās kāds uzņēmums un šo mūzikas iekārtu uzdāvināja. Tā kā rezultāts labdarības akcijām ir. Paldies visiem ziedotājiem!

Gundega Grīnberga-Brēdiķe,
daudzbērnu ģimeņu biedrības “Dēkla” vadītāja