Katra cilvēka izvēle, bez šaubām, ir jāciena. Tāpat kā dzīves aicinājums, darāmais darbs un amata pienākumi. Bet nekāda skāde jau nebūs (vismaz globāla), ja sētnieks šorīt nobirušās koku lapas nesaslaucīs un autobusa šoferis savu reisu par minūtēm piecām nokavēs.

Taču ir profesijas, kuras burtiski pieprasa augstus morāles standartus, līdzjūtību, pacietību, taisnības izjūtu utt. Un katram, kurš izvēlas sākt studijas kādā no šīm grūtajām disciplīnām, manuprāt, vispirms vajadzētu krietni labi apdomāties, vai viņš to spēs.

Pirmais, kas iešaujas prātā, ir skolotāji, karavīri, tiesībsargi – visus neuzskaitīšu. Bet nepārprotami tie ir arī mediķi.

Nekādā ziņā nevēlos kādu nepatiesi apmelot un, paldies Dievam, mana pieredze ir tikai pozitīva – mani dakterīši ir pelnījuši tikai un vienīgi labus vārdus un pateicību.

Taču diemžēl īpaši pēdējā laikā, arvien vairāk nākas sastapties ar situācijām, kuras ir klaji kliedzošas un pat prasījušas cilvēka dzīvību.

Tikai dažas epizodes – izlaists no slimnīcas ar asām sāpēm krūtīs un “validola” tableti kabatā – pēc stundas nokritis ar infarktu sava dzīvokļa koridorā. Ģimenes ārstes konstatētais vēdera vīruss pēc nedēļas plīst kuņģa čūlas veidolā, un gados jaunā vīrieša dzīvību glābj brīnums un paša vēl stiprais organisms…

Domāju, šādus gadījumus diemžēl var citēt vēl un vēl.

Taču līdz sirds dziļumiem mani satrieca kādas onkoloģijas pacientes piedzīvotais slimnīcā pēc tai veiktās operācijas.

Lieki piebilst, ka šādā situācijā vismaz apzināti nevēlas nokļūt neviens no mums. Un cilvēkam, kuru ir piemeklējusi šī smagā diagnoze, jau tāpat pārdzīvojumu un baiļu netrūkst.

Protams, visiem jau līdzi neizsāpēsi un arī mediķis ir tikai cilvēks.

Taču, jau tikušas ārā no slimnīcas, minētā sieviete ar citām palātas biedrenēm brūces pārsiešanas iespējas meklēja citā vietā, lai tikai nebūtu jāatgriežas pie māsiņas, kura to veica pēc operācijas. Lai tikai nebūtu atkal jāizcieš svelošās sāpes, kad apsējs tiek brutāli norauts. Lai tikai nebūtu jāklausās, ka par tādu algu, ko viņa saņem, vispār neko nevar prasīt utt.

Lieki droši vien ir jautāt, vai tad pie nesakārtotās sistēmas vainojams ir pacients? Kurš turklāt var būt jebkurš no mums? Un ja tamlīdzīgi savās darba vietās izturēsies visi, kas saņem mazās algas, kas notiks? Un ja maksās ievērojami vairāk, vai tad minētā persona kā uz burvju mājienu kļūs laipna un iejūtīga?

Un vai mediķa profesija galu galā nav ar misijas apziņu palīdzēt?

Protams, bez naudas cilvēks izdzīvot nevar un ikdienai līdzekļi ir vajadzīgi, bet vai tas ir visu vērtību mērs? Īpaši jau šajā profesijā.