Vislabprātāk šo sleju nerakstītu un priecātos, ja šādas sērgas, kā jaunais vīruss, kurš jau plaši apņēmis teju visu pasauli, ietu mums secen.

Protams, arī es esmu sabijusies.

Protams, ka tā izraisītās sekas vistiešākajā nozīmē skar arī manus paziņas un draugus.

Un atliek tikai padomāt, cik labi, kad viss ir labi. Kad ir darbs un maize. Kad veselība pašam un mīļajiem turas. Lietas, kuras ikdienas mazajās rūpēs un skrējienā nenovērtējam. Kniešamies, kašķējamies, plūcamies, cepamies par niekiem. Allaž pēc kaut kā dzenamies, un allaž kaut kā mums nepietiek.

Šādas situācijas liek apjaust, cik ļoti patiesībā tas viss ir nesvarīgi un galu galā gaistoši.

Vai tiešām kāds vēl pavisam pirms neilga laika varēja paredzēt, ka tiks slēgtas teju puse pilsētas iestāžu, paralizēti biznesi un pilnībā apstāsies mūsu laikos tik ierastā sabiedriskā dzīve. Un tikai kāds naivais varētu iedomāties, ka pēc 14. aprīļa būs kāds mistiskais hop! un varēsim rullēt tālāk, kā līdz šim raduši.

Neņemos prognozēt un spriest par lielo vīru spēlītēm un to, cik laika tas prasīs, lai atveseļotos no vīrusa izraisītajām sekām, bet skaidrs ir viens, ka tas nebūs ne ātri, ne viegli.

Mulsina arī fakts, ka visa modernā pasaule ar visu prātam grūti aptveramo tehnikas attīstību itin neko nespēj pret kaut kur radušos vīrusu, tā straujo izplatību un postu.

Ja uzklausām cienījamā ārsta P. Apiņa sacīto, ka slimība skars 70 procentus Latvijas iedzīvotāju, tad kur gan ir atšķirība starp tumšajiem viduslaikiem, kad slimības pļāva lielāko daļu iedzīvotāju, un mūsdienām?

Un tomēr visā šajā jezgā nepamet tīri apokaliptiska sajūta, ka daba ir uzsākusi savu lielo darbu, lai, prasti runājot, “vestu mūs pie prāta”, attīrītu un no jauna sakārtotu cilvēciskās vērtības.

Šeit nedomāju tik dramatiskas sekas kā letālus iznākumus, bet tīri cilvēcīgus aspektus, kaut vai partnerattiecības. Attiecībā uz šo lasīju, ka Ķīnā pēc piespiedu stingrajiem karantīnas pasākumiem izjukusi teju katra trešā laulība. Sākumā šis fakts izraisīja vieglu smaidu, taču nepavisam nav grūti to iedomāties.

Ja laulātie lielākoties tiekas tikai vakara stundās, un katrs savos darbos ir noguris un noskrējies, daudz kas paslīd garām. Tajā skaitā arī jūtas un interese vienam par otru. Taču tagad, ja vairākas nedēļas, tā teikt, paliekam aci pret aci savās četrās sienās, vai daudzi var droši atbildēt, kā nu būs?

Arī šis ir viens no krīzes faktoriem.

Pārdomas noslēdzot, tomēr gribas teikt – piesardzība, cieņa pret apkārtējiem cilvēkiem ir jāievēro pilnīgi noteikti, taču panikai gan nevajadzētu ļauties. Ticēsim labajam, nopietni vērtēsim apkārt notiekošo un būsim līdzatbildīgi.