Piektdienas vakarā dzirdot Latvijas Radio jaunākās ziņas, ka gada balvu prozas žanrā saņēmusi mūsu Jana Egle, no prieka savā virtuvē sāku dancot. Patiesi – ļoti, ļoti priecājos, jo galu galā reģionu literāti bieži paliek aiz svītras un pie godalgām netiek.

Tāpat arī sapratu, ka tūdaļ sekos visas vērtēšanas, vētīšanas, runas un apspriešanas.

Un, protams, ilgi jau arī nebija jāgaida. Neesmu nedz literatūras zinātniece, nedz kritiķe, taču, ņemot vērā jau diezgan ilgo pieredzi literatūras lauciņā, domāju, ka protu atšķirt labu no viduvēja vai vāja “gabala”. Un reizēm tiešām nesaprašanā atliek tikai paraustīt plecus, kādu pērli gan cienījamā žūrija atradusi tajā vai citā darbā.

Taču, manuprāt, šoreiz runa ir par patiesi labu literatūru. Un tieši tāpēc skumdina (vārdos nesaukšu) dažu visnotaļ cienījamu literātu izteikumi, ka Janas krājums “Gaismā” nav nekas vairāk par viduvēju prozu vai vienkārši labu stāstu.

Bet, mīļais cilvēk! Tad paņem un uzraksti šo “tikai” labo stāstu, ja reiz tas ir tik vienkārši.

Tāpat izskanēja arī sarūgtinājumu pilni vārdi, ka, redz, šogad žūrija ir bijusi stipri subjektīva un nav pamanīti patiešām spilgti darbi. Runa bija arī par dažiem jaunajiem censoņiem, kuri jau pēc pirmā krājuma ir gatavi jozt uz skatuves pēc balvas un tagad jūtas vīlušies, ko dāsni arī pauž, piemēram, “Kutūras rondo” raidījumā radio. Izsakot pieņēmumus, – ka žūrija nav pieņēmusi un sapratusi citādo, atšķirīgo, savdabīgo utt. Un tādējādi “iznīcinot” visu labo gribu turpināt darboties literatūras lauciņā.

Gribas jautāt – kāpēc tad vispār literāts raksta? Lai saņemtu balvas? Protams, lai arī cik introverts pēc savas būtības būtu rakstnieks, atzinība jebkuram ir nepieciešama. Taču ne jau tamdēļ top dzeja, stāsti un romāni.

Īpaši stipri šogad tika pārstāvēta dzeja. Kaut arī neviens no maniem favorītiem – nedz Rudīte Štelmakere, nedz Edvīns Raups balvu nesaņēma, nekādi nav iespējams noliegt arī cienījamā Jura Kronberga dzejas jaudu. Patīk, nepatīk – cits jautājums.

Un galu galā visas šīs padarīšanas ar žūrijām un balvām patiesi ir viena liela, bet nopietna spēle, kurā nekad nezini, kā var paveikties, taču uzskatu, ka mūsu rakstniece un dzejniece Jana Egle šī gada atzīšanu ir godam pelnījusi.