Cik reižu nav dzirdēts tautā runājam: “Sak, to jau pats nelabais neparaus”. Un tiešām, ja tā labi apdomājas un pavēro apkārt notiekošo, visai bieži jāsecina, ka liela daļa patiesības sacītajā ir – reti kurš dzērājiņš pamanās kaulus salauzt vai citādi nopietni apskādēties.

Šeit, protams, nav runa, kad visai draudzīgie saulesbrāļi pie pusizdzerta trauka sāk noskaidrot klātesošo personu reliģisko un politisko pārliecību. Tad gan nereti konstantē pazibam arī pa kādam aukstam ierocim un nopietnam ievainojumam vai pat vēl bēdīgākām sekām. Bet visādi citādi Dieviņš šīs personas it kā sargā, gan no dažādām ķibelēm, gan veselības problēmām.
Taču, rau, kaimiņš – šķiet, kristālskaidrs vīrs. Kā likts, ievēro visus desmit baušļus – un, ja būtu, arī vienpadsmito –, bet ķezas un dažādas slimības nabadziņu vajā ik uz soļa.

Nu, kur gan šeit taisnība! Tā vien gribas iesaukties.

Bet varbūt visa iemesls slēpjas katra sirdī. Un tas nebūt nav atrodams ne gudrās un augstās mācībās, ne citos ārējos faktoros.

Viļus, neviļus nāk prātā salīdzinājumi, lai gan principā ar šādu kategoriju iedalīšanu ikdienā cenšos neaizrauties. Jo katrs mēs esam vienreizējs un unikāls. Kas liekas pieņemams vienam, gluži nepieņemami citam.

Taču var jau katru svētdienas rītu apmeklēt dievnamu, doties svētceļojumos un piedalīties vēl dažādās kristiešu aktivitātēs, bet sadzīvē šo personu veidolā nākas redzēt cilvēku, kuram patīk citus nenogurstoši aprunāt, būt nenovīdīgam utt. Tad kur gan tas viss paliek?

Vai gluži otrādi – vīrs, kuru pēc pilnas pārliecības var nodēvēt par kategorisku ateistu. Vīrs, kura kalendārā netiek atzīmēti ne kristīgie svētki, ne citas padarīšanas. Vīrs, kurš tikai īgni norūc: “Es tam visam neticu”. Taču dzīvo tā, it kā tieši viņš ievērotu visus desmit baušļus un vēl vienpadsmito. Ar uzticēšanos, tīru un skaidru sirdi, absolūtu nesavtību un citām slavējamām īpašībām. Turklāt ne reizi neprasot – kas man par to būs?

Gunita Boka