Intervija ar koncertdārza “Pūt, vējiņi!” kultūras projektu vadītāju Herbertu Laukšteinu.

– Ieskicējiet galvenos akcentus gaidāmajai sezonai.

– Šī sezona būs nozīmīgu datumu vasara. Koncertdārzs “Pūt, vējiņi!” šovasar svinēs 60 gadu pastāvēšanu.

Pašai koncertzālei ir vairāk nekā 100 gadu, bet ar nosaukumu “Pūt, vējiņi!” aprit sešdesmit. 1964. gadā šo vietu izremontēja un nosauca “Pūt, vējiņi!”. Līdz ar to mēs svinam.

Trīsdesmit gadu jubileja aprit leģendārajam rokfestivālam “Liepājas dzintars”.

Man pašam nav nācies pieredzēt, kas šeit notika, par ko klīst leģendas, jo neesmu liepājnieks.

Vēl šajā vasarā ir lērums dažādu grupu jubileju, būs Elvisam Preslijam veltīta programma Ivara Pētersona izpildījumā, bet Vudstokas festivāla 55 gadu jubileju godinās Aija Andrejeva ar grupu “Very Cool People”.

– Šī vasara tiks dalīta starp īrniekiem, kas svinēs, un pašiem saimniekiem.

– Jā, tā ir. Pēc rekonstrukcijas pirmo reizi arī paši “Pūt, vējiņi!” veido savu programmu.

“Tikšanās zem abažūriem” ietvers septiņus koncertus. Pie galdiņiem, nedaudz draudzīgākā kompānijā, ne vairāk kā 300 cilvēku. Ar kokteiļiem, kafijas tasēm, vīna glāzēm.

Koncerti veidoti, domājot par dažādām klausītāju auditorijām un to muzikālajām interesēm.

Sākot no teātra un beidzot ar lielām muzikālām programmām. Tas ir mēģinājums šo pusotru tūkstoša ietilpīgo zāli padarīt arī nedaudz citādāku.

Lielie festivāli ir pārcēlušies uz pludmalēm, pļavām, kur tiek būvētas lielas skatuves, organizatori rēķinās ar desmitiem tūkstošu apmeklētāju.

“Pūt, vējiņi!” parteru, kur parasti ir ap 700 sēdvietu, mēs samazināsim, liksim galdiņus, pie griestiem kārsim abažūrus, lai omulīgāk un mājīgāk. Gar malām izvietosim dažādus zaļumus.

Vēl domājam, ko darīt, lai mākslinieks nepazūd uz skatuves, kas ir diezgan liela telpa. Tie ir mūsu galvenie uzdevumi.

Kā mums tas sanāks? Es ceru, ka nebūs jāsaka teiciens – pirmais kucēns jāslīcina. Bet tādā veidā mēs iegūstam pieredzi.

– Cik liela ir producentu, mūziķu interese par koncertdārzu?

– Varētu būt lielāka. Gandrīz visas nedēļas nogales ir aizpildītas, palikušas brīvas dažas svētdienas.

Mēs gribētu vairāk iespēju bērniem. Pagaidām pārrunas ir, bet parakstu uz līgumiem vēl nav.

Žēl, ka estrādi maz izmanto pašvaldība. Piemēram, Jūras svētkiem šī vieta esot par mazu, lai gan šeit ir gatavi pieslēgumi, skatuve… Bet tā jau ir, ka lielie festivāli iet plašākās vietās.

“Pūt, vējiņi!” ir vidējais padomju laiku formāts, kādas tajā laikā bija brīvdabas estrādes.

Teātrim ar saviem iestudējumiem te būtu grūti, jo praktiski nav nekādu pacēlāju, ir tikai trīs līmeņi gaismām. Jūnijā pulksten 19 šeit apkārt ir gaišs.

Bet pats galvenais, ko gribu pateikt, – ir jāveido jauna šīs vietas reputācija. Jo tā reputācija, kas bija “Liepājas dzintara” laikā, ir pagājusi.

Tagad šai vietai ir jāatrod kaut kas tāds, lai šeit ar saviem kultūras un mākslas produktiem gribētu braukt no visas Latvijas un arī Eiropas.

Es redzu, ka šeit nepieciešamas vēl daudzas investīcijas.

Ir vajadzīgas tehnoloģijas, lai konkurētu ar saulīti šajās telpās, jo saulīte ir stiprāka par jebkuru mākslīgo gaismu.

Šī vieta ir jāpadara uzrunājoša māksliniekiem. Pašreiz mēs uzrunājam, aicinām, lai šeit radītu saturu. Bet arī mums ir jāprot izveidot formu, kurā dažādi saturi vēlētos šeit nonākt.

– Kā koncertdārzs iekļaujas pārējo kultūrvietu vidū?

– Manuprāt, ļoti jauki. Liepāja vasarā piepildās ar tūristiem. Šeit ir pludmale, tenisa korti.

Teātris tajā laikā ir ciet, koncertzāle arī pieklust, līdz ar to šī būtu vieta, kur vakarā var atnāk no pludmales un labā kompānijā pasēdēt.

– Kā sokas ar biļešu tirdzniecību?

– Jā, es tam sekoju līdzi. Man ir zināma pieredze, kā Liepājas teātris tirgo savas izrādes. Līdz ar to liepājnieku ieradumi man ir vairāk vai mazāk pazīstami.

Kultūras pirkumi parasti tiek atlikti uz pēdējo brīdi.

Liepājas teātrim pēc 90. gadiem bija svarīgi veidot savu reputāciju, jo deviņdesmitie bija diezgan traki – uz ielām bija lielāks teātris, lielākas emocijas nekā pašos padomju laika teātros. Nu Liepājas teātrim reputācija ir izveidota, par skatītāju trūkumu sūdzēties nevar.

Arī šeit ir jāpieliek pūliņi, lai šī reputācija būtu tāda, ka uz šejieni gribētu nākt gan skatītāji, gan mākslinieki.

– Pēc rekonstrukcijas atklāšanas būs trīs gadi. Kā vieta “turas”?

– Par to maz ko zināšu teikt. Amfiteātrī maina solus. Saule, šeit cepinot, vilka ārā sveķus. Un cilvēki lipa klāt, bojāja savu apģērbu. Saņēmām sūdzības, un tādēļ arī vajadzēja tos nomainīt. Tā ka tas būs izlabots. Pārējais…

Skatuve ir jāpiepilda ar tehnoloģijām.

Protams, kad šeit uznāk simfoniskais orķestris, tas ir spēks. Bet tiklīdz kāds mazāks sastāvs, tā lielajā apjomā tas pazūd. Ja iznāk divi trīs mākslinieki un klavieru pavadījumā lasa dzeju, tad skaņas, kas ir šeit apkārt, pārspēj uz skatuves notiekošo.

Nesen biju Dailes teātrī uz “Meistaru un Margaritu”, un pat telpās ienāk video ekrāni, kameras, tuvplāni. Tā ir zāle ar tūkstoš vietām, un jāaizsniedz skatītājs līdz pat pēdējai rindai.

Arī šeit, koncertdārza amfiteātrī, sēdošajiem skatuve ir par tālu.

Uzziņai

Koncertdārza “Pūt, vējiņi!” pasākumu kalendārs (izlase)

25. maijā grupas “Credo” 50 gadu jubilejas koncerts/grupas “Tranzīts” koncerts “Atpakaļ nākotnē”.

31. maijā čellu trio “Melo-M” ar koncertu “Labākais no labākā”.

1. jūnijā koncerts “Rock Open”: “Bad Habits”, “Opus Pro”, “Otra puse” u.c.

15. jūnijā Aija Vītoliņa un draugi programmā “No Parīzes līdz Argentīnai”.

19. jūnijā TV3 Jāņu koncertuzvedums “Meklē mani papardēs”.

29. jūnijā IGO dzimšanas dienas svinēšana “Ieraksti to kalendārā!”.

6. jūlijā koncertprogramma “Original Enigma Voices”.

19. jūlijā uzstāsies Kristīne Prauliņa, Uldis Marhilevičs, Aivars Hermanis, Latvijas Radio bigbends.

26. jūlijā “Mazais princis” koncertšovā “Mīlestības retrīts”.

9. augustā koncertuzvedums ‘Atgriežamies Latgolā”.

10. augustā koncertprogramma “Vudstokas renesanse”.

16. augustā “Vakars ar Elvisu – ielūdz Ivars Pētersons”.

17. augustā koncerts “Tavā un manējā Liepājā”.

24. augustā Liepājas Simfoniskā orķestra koncerts Mārtiņa Brauna zīmē.

Avots: mājaslapa putvejini.com