Latviešu valoda ir viena no divām atlikušajām baltu valodām, un cilvēku skaits, kam tā ir dzimtā, ir ārkārtīgi mazs. Tāpēc mūsu uzdevums ir to sargāt un kopt, pievēršot daudz lielāku uzmanību tās lomai.

Pēdējā gada laikā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā mēs kā sabiedrība esam ievērojami mainījušies un valsts valodas jautājums kļuvis ļoti principiāls.

Daudz labāk nekā jebkad iepriekš mēs apzināmies, cik svarīgi ir būt savas valsts patriotiem un cik liela nozīme ir mūsu lojalitātei pret savu zemi.

Izmaiņas notikušas gan sabiedrībā, gan politiskajā vidē, pieņemot dažādus lēmumus un virzoties uz to, lai katrs Latvijas iedzīvotājs saprastu un runātu latviešu valodā.

Manuprāt, ja cilvēks izlēmis apmesties kādā valstī uz dzīvi, mācīties tur ilgāku laiku, strādāt vai dibināt ģimeni, viņam ir jāzina valsts valoda.

Latviešu valodas zināšana paver ceļu uz Latvijas iepazīšanu un, jā, palīdz iekarot cilvēku sirdis. Tas ir veids, kā izprast valsts kultūru, mediju telpu, tradīcijas, integrēties sabiedrībā un atrast savu vietu tajā, protams, ja šāda vēlme pastāv.

Labi zinām, ka ir daļa Latvijas iedzīvotāju, kuri ilgstoši nav vēlējušies mācīties valodu, līdz ar to arī nespēj pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā. Te gan varam runāt par vairākiem iemesliem.

Viens, protams, ir apzināta nevēlēšanās integrēties, izvēloties dzīvot ”paralēlā” sabiedrības telpā. Ir cilvēki, kuri kategoriski nevēlas runāt latviski, jo domā, ka viņi šeit piedzimuši, vienmēr runājuši savā valodā un neuzskata par vajadzīgu mācīties valsts valodu, jo sadzīves līmenī var iztikt bez tās.

Otrs, kas nav retums, – latvieši ilglaicīgi nav bijuši pietiekami uzstājīgi pret citu tautību cilvēkiem valsts valodas lietošanā.

Labi zinām jau par parunu kļuvušo dzīves patiesību – ja kompānijā pieci runā latviski un viens ne, tad visi pāriet uz šo citu valodu, kas visbiežāk ir krievu.

Tā ir viena no kļūdām, ko savulaik esam pieļāvuši – no vienas puses, atvieglojot citiem iekļaušanos sarunā, no otras, – noniecinot savu valodu. Taču ir pienācis laiks būt uzstājīgiem! Ja vēlamies, lai cilvēki mums apkārt runātu latviski, pašiem ir ar viņiem jārunā latviešu valodā.

Savukārt citu tautību cilvēkus, kuri šeit dzīvo, aicinu respektēt mūsu valsti un sabiedrību.

Pats Latvijā ierados pirms 30 gadiem, un mana dzimtene ir Libāna. Tāpēc man daudz vienkāršāk spriest no savas personīgās pieredzes. Tiklīdz sāku runāt latviešu valodā, jutu, ka man paveras visas durvis. Protams, es nerunāju perfekti, pieļauju kļūdas, man ir problēmas ar pareizajām galotnēm, bet es runāju! Taču ne visiem tas izdodas.

Savā ārsta praksē, ik dienu satiekot ļoti daudz cilvēku,

esmu ievērojis, ka daudzi labi saprot latviešu valodu, bet atsakās runāt, jo kautrējas.

Tā ir kļūda, ko pieļāvām 30 gadu garumā, nepalīdzot cilvēkiem, kuri kautrējas runāt. Mūsu pienākums ir neļaut viņiem kautrēties, bet celt viņu pašapziņu.

Lai pārvarētu runāšanas barjeru, pirmajos gados Latvijā mani skolotāji un draugi visādi iedrošināja un mudināja mani runāt latviski. Es arī savulaik domāju, ka kļūdīties nav labi, ja runā, tad tas jādara pareizi. Tagad es par to vairs nedomāju, es vienkārši runāju.

Hosams Abu Meri, Saeimas deputāts