Šobrīd komunikācija nav normāla, un tā tam nebūtu jānotiek. Ja Ministru kabineta sēdē diskutē un nonāk pie konsensusa, tad pēc lēmuma pieņemšanas diskusijām vairs nav jānotiek. Šobrīd, manuprāt, notiek lielā mērā stresa radītas histēriskas darbības, bet netiek ievērota normālā prakse, ka diskusijām jābūt iepriekš. Mums ir milzīga ierēdniecība, kurai pēc pareizas pārvaldības formas būtu jāiesaista sabiedrības partneri tad, kad tiek izstrādāti priekšlikumi. Protams, ministrijām var būt atšķirīgi viedokļi. Redzam, ka beidzamā laikā sēdes ilgst pat piecas stundas, viņi diskutē, argumentē un pieņem labāko, pareizāko un izsvērtāko lēmumu, balstoties uz Satversmes pamatlikumu, ka mēs ierobežojam atsevišķus indivīdus kopējo sabiedrības interešu vārdā.

Iespējams, gan ministriem, gan arī Ministru prezidentam pietrūkst kompetences, ir nespēja vadīt ministru baru, kas haotiski pieņem lēmumus. Tāpēc ir saprotama neizpratne sabiedrībā – pie dažādām interpretācijām cilvēki vairs nesaprot, kurā tad klausīties? Katram ministram ir jārunā par savu nozari, bet bieži vien redzam, ka, piemēram, jomās, kas nav iekšlietu ministra pārraudzībā, viņš mēģina ietekmēt lēmumus, arī Veselības ministrija lien citas ministrijas lauciņā.

Politiskās partijas priekšvēlēšanu laikā lieliski māk atrast PR kompānijas un veidot tādu retoriku, lai pārliecinātu iedzīvotājus. Varbūt šobrīd atkal ir laiks atsākt sadarboties ar komunikācijas speciālistiem. Taču, ja paši nezinām un nesaprotam savus mērķus, tad neviens speciālists nevarēs palīdzēt. Primāri ir jābūt vienādam viedoklim un vienotam lēmumam pašā valdības pusē, tad var piesaistīt speciālistus, kuri atšķirīgi komunicēs ar dažādām sabiedrības grupām. Sociālo platformu izmantošana mūsdienu komunikācijā ir atzīstama.

Plaisa sabiedrībā jau ir ļoti dziļa, manuprāt, mēs nevaram šodien izdarīt neko tādu, lai cilvēki plānotajos piketos nenāktu un nebūtu ielās. Demokrātiskā ceļā ir grūti kaut ko izmainīt īsā laika posmā. Jārunā sabiedrībai saprotamā valodā, uz kāda pamata ir ierobežojums, kādā pieredzē balstīts un kāda ir alternatīva. Ja pasakām, ka vai nu bērni skolās lieto maskas, vai arī diemžēl esam spiesti skolas slēgt, tāpēc ka pasaules pieredze rāda – ir tikai šie divi varianti, cilvēki labāk saprot. Nevis “maskas jāvelk, jo mēs tā sakām”. Nav jānotiek biedēšanai, ka viss būs ciet un nevarēs iziet no mājas, bet ka sabiedrības izvēle ir viens vai otrs ceļš.

Ieva Bikava, politoloģe