Kā zināms, ir
sācies gavēņa laiks pirms Lieldienām. Gavēnis ir gan garīgs, gan fizisks
rituāls ķermeņa attīrīšanai, kura laikā tiek ierobežota ēdienkarte, atsakoties
no gaļas, arī piena produktiem, zivīm, dažādām citām gastronomiskām pārmērībām,
nereti notiek pat organisma badināšana. Ir sācies arī pavasaris, kad īpaši
daiļais dzimums sāk pastiprināti pievērst uzmanību uzturam, jo jāgatavojas
vasaras un peldkostīmu sezonai. Kāpēc gan nepamēģināt kaut ko mainīt savā
ierastajā ēdienkartē? Piemēram, iejusties veģetārieša ādā?

Tas ir viegli, to
ir iespējams izdarīt un arī palikt dzīvam! Tomēr pieļauju, ka cilvēkiem, kas visu mūžu ēduši gaļu, tas būtu ļoti grūti. Es esmu veģetāriete no bērnudārza vecuma – šobrīd jau ar vairāk nekā 20 gadu “stāžu”, un tas nemaz nav
nekas neparasts, vismaz man tā šķiet, bet diemžēl liela daļa Latvijas
sabiedrības veģetāriešus uztver kā savādniekus, zālēdājus, kā novirzi no normas.

Lai rastos izpratne
par veģetāriešiem, veģetāru dzīvesveidu un veselīgu uzturu, jāapzinās, ka ir
daudz un dažādi iemesli lēmumam atteikties no gaļas. Tie var būt – kā manā
gadījumā – “trauma”, ko guvu bērnudārzā, sastopoties ar gaļas ēdieniem. Citi
varianti – veselības problēmas, dzīvnieku aizstāvība, vēlme ievērot veselīgu
dzīves veidu, reliģiskie uzskati utt.

Mana ēdienkarte
sastāv no gandrīz visa, izņemot gaļu (nejauksim veģetārismu ar vegānismu). Ēdu
dārzeņus, augļus, piena produktus, olas, dažādas zivis, graudaugus, riekstus,
sēnes, lietoju arī medu…

Manuprāt, ir
pilnīgi normāli, ka cilvēkiem negaršo atsevišķi produkti – citiem gaļa, citiem
zivis, sīpoli, olīvas, paprika, sēnes vai zilais siers… Bet kāpēc liela daļa
cilvēku gaļu uzskata par pamatēdienu, no kura nevar atteikties gandrīz nevienā
maltītē? Uzņemtās enerģijas dēļ, uzņemto vielu dēļ? Šeit varu nepiekrist – gan
enerģiju, gan lielāko daļu vielas, kas atrodamas gaļā, var uzņemt ar citiem
produktiem, tas ir aizvietojams produkts. Protams, ne garšas ziņā! Un laikam
arī ne tad, ja cilvēks ir sportists un “ir jāēd vistiņa”.

Lai arī nekad
neesmu mēģinājusi un nemēģināšu ģimeni, draugus, paziņas atteikties no gaļas,
nekad neesmu gaļēdājus nosodījusi vai kaut ko pārmetusi, tomēr priecājos, ka sev
tuvos esmu spējusi pārliecināt un mazliet pat pieradināt, ka kārtīgi paēst, pat
pārēsties  var arī bez gaļas, un sāta
sajūta saglabājas arī pietiekoši ilgi. Taču gaļu pagatavot – teikšu atklāti –
nemāku, negribu un nevaru, un nav pat vajadzības, ja apkārt ir saprotoši cilvēki,
kuri zina, ka gaļu no manis vakariņās nesagaidīs, bet būs viegla, veselīga un
sabalansēta maltīte.

Turpinot tēmu par
veģetāriešu ēdienkarti, ir bijuši dažādi amizanti atgadījumi. Bieži vien pirmā
reakcija, izdzirdot, ka nelietoju gaļu, ir: “Ko tad Tu vispār ēd?”, “Neticu,
gan jau, ka mājās pa kluso ēd gan!”, “Tu nemaz nejustu, ja salātos ieliktu
gaļu, noteikti varētu “iesmērēt””, “Nu, pagaršo, Tu pat nejutīsi to gaļu!”. Ir
pat bijuši gadījumi, ka tiešām mēģina “iesmērēt” gaļas produktus, sakot, ka
ēdienā nav gaļa, tomēr esmu šos asprātīgos eksāmenus godam izturējusi.

Diemžēl sabiedriskajās ēdināšanas iestādēs veģetāro
ēdienu izvēles ziņā bieži nākas vilties. Picērijās ir picas bez gaļas
produktiem, citur ir pieejami arī salāti bez gaļas, atsevišķi ēdieni ar sēnēm
vai, piemēram, pankūkas ar biezpienu, bet bieži vien nākas ēst to, kas saucas “piedevas” pie gaļas ēdieniem – smieklīgi, bet tai pat brīdī – skumji. Ir atsevišķas
iestādes, kur starp ēdienkartes sadaļām “Zupas”, “Siltie ēdieni”, “Deserti”, “Dzērieni” un “Uzkodas”, ir pievienota sadaļa “Veģetārie ēdieni”, par to ir
patiess prieks! Tomēr cilvēki, kas bijuši Rīgā un citur pasaulē, zina, ka tur veģetārisms
tiek uztverts ļoti veselīgi, ja vadās pēc veģetāro restorānu un veģetāro ēdienu
piedāvājuma. Mācīsimies no viņiem un neatstumsim to mazo sabiedrības daļu, kas
ir mazliet savādāka garšas izvēles ziņā!