Man praksē no pagājušā gada ir trīs medmāsas, pirms tam bija divas. Arī es pagājušā gadā pieņēmu trešo darbinieku, saņēmu par tā algošanu valsts atbalstu.

Papildu darbinieka pieņemšana un algošana par valsts budžeta līdzekļiem ģimenes ārsta praksē bija plānota laika periodā no 2022. gada 1. janvāra līdz 2022. gada 1. jūlijam, bet tad to pagarināja vēl līdz pagājušā gada 31. decembrim.

Decembrī, protams, neviens nevarēja atbildēt, vai apmaksas termiņu vēl turpmāk pagarinās vai ne – budžets vēl nebija pieņemts, tādēļ neko nezināja un nevarēja laikus atbildēt. Tad saņēmām vēstuli, ka vēl par janvāri maksās.

31. janvāris pienāca, bet tai pašā laikā cilvēks un mēs, pārējie prakses darbinieki, jau mēnesi bijām nostrādājuši neziņā un neskaidrībā, kā būs tālāk, vai samaksās, nesamaksās, turpinās vai ne. Un, lūk, tikai 31. janvārī valdība pielemj par vienu mēnesi.

Tas ir smieklīgi – lēmums ar atpakaļejošu datumu. Strādāt šādos neziņas apstākļos, bez jebkādas skaidrības, turklāt šis lēmums ir saistīts ar darbinieku, cilvēku!

Taču manā skatījumā darbinieks, ko varēja pieņemt ģimenes ārstu praksēs papildus, bet kurš nav saistīts ar medicīnu (lai atvieglotu darbus, tika atļauts pieņemt darbā speciālistus, kuri nav izglītojušies medicīnā – aut.), var darīt tikai organizatoriskos darbus, datu ievadi. Tieši papildu mediķis praksē ir ļoti noderīgs. Bet medicīnas personāla darbinieku, kas strādātu, ir ļoti grūti atrast.

Manā praksē trešais darbinieks bija un ir vajadzīgs joprojām un turpmāk. Zinu, ka pa visu Latviju ir veikta aptauja, speciālisti analizējuši, cik praksēm ir darbinieku, cik ir pieņemti papildus. Taču visas prakses nav vienādas ne pēc struktūras, ne pacientu loka specifikas. Piemēram, tā kā manā praksē pārsvarā ir gados vecie un hroniskie pacienti, darbi ikdienā ir nebeidzami un neizdarāmi.

Trešā darbinieka vajadzību izjūtam ik brīdi. Stāsts ir ne jau tikai par kovida potēm, bet gan arī par veselības profilakses un pacientu apzināšanu, ko veic šī mūsu papildu medmāsa. Tad praksei ir vairāk laika izskatīt un pārbaudīt recepšu izrakstīšanu, lietošanu, izrunāties ar pacientu, sarakstīt medicīniskās pacienta kartes, aicināt uz analīzēm un nākt pie ārsta uz profilaktiskajām apskatēm.

Ja man ir tikai divi darbinieki, tad mēs varam izdarīt tikai vienas dienas darbus, neko vairāk.

Savā ziņā es kā ģimenes ārste esmu tādās kā sprukās – man speciālists ir reāli vajadzīgs, bet par finansējumu tālāk nav zināms. Skaidrs ir viens – ja neturpinās darbinieku apmaksāt no valsts, tad algošana gulsies uz ģimenes ārsta prakses ienākumiem – būs jāiekļauj pozīcija par algu trešajam darbiniekam.

Par tālāko no valsts puses skaidrības un nekādas ziņas šobrīd nav. Vai manam trešajam darbiniekam tagad nākt pie darba, nenākt, maksās vai nemaksās vēl? Taču skaidrs ir tas, ka manā praksē papildu darbinieks turpinās darbu, jo man šo darbinieku vajag. Un es arī nevaru, nedrīkstu cilvēku raustīt – man nav atbildes no valsts, tagad es tevi atlaižu, bet, tiklīdz būs atbilde, tad, kad būs lēmums, atkal pieņemšu atpakaļ darbā!

Ieva Pūpola, ģimenes ārste Aizputē