Ik dienu dzīvnieku patversmes, organizācijas, brīvprātīgie veic milzīgu darbu, kuru ļoti daudzi nespētu.

Dzīvnieku patversmes ikdiena neaprobežojas ar dzīvnieku pabarošanu, samīļošanu, fiksētu darbalaiku. Tas mums katru dienu ir emocionāls pārbaudījums.

Sakropļoti, smagi slimi dzīvnieki, tādi, kuri atrodas blakus mirušam saimniekam un to uzticīgi sargā. Visam pa vidu vēl kaķēni un kucēni, kuri palikuši bez mammām.

Mēs tos auklējam, izbarojam un sagatavojam jaunajām ģimenēm. Tas ir darbs bez brīvdienām.

Dzīvnieki to novērtē, bet vai valsts un sabiedrība?

Katra iniciatīva, lai kādam palīdzētu, ir vērtējama pozitīvi. Vienmēr gribas ticēt labajam, tomēr viss nebeidzas ar parakstiem platformā manabalss.lv.

Ir svarīgi, lai iniciatīvas autoriem būtu skaidrs redzējums un sagatavots plāns, kurā ir atspoguļots, kā viņu iecerētais darbosies.

Pašlaik, vērojot situāciju valstī,

diemžēl redzam, ka atbalsts palīdzības nodrošināšanai dzīvniekiem tiek samazināts.

Piemēram, dzīvnieku patversmēm visu laiku bija pieejama mikročipu bezmaksas reģistrācija, taču, lemjot par obligātu kaķu mikročipēšanu un reģistrāciju, šis atbalsts ir zudis.

Manuprāt, ritenis nav jāizgudro no jauna, bet jāuzlabo jau esošā sistēma.

Mēs esam sasniedzami 24 stundas diennaktī,

tāpat kā policija, kura pieņem zvanus un arī lemj, vai dosies paši apsekot situāciju vai lūgs to darīt mums. Arī veterinārā palīdzība pie mums nonākušiem dzīvniekiem ir pieejama jebkurā laikā.

Novadā darbojas arī vairāki ķērāji, kuri reaģē uz izsaukumiem un sniedz nepieciešamo pakalpojumu.

Iespējams, ka iniciatīvas autoriem varbūt nevajadzētu tik ļoti fokusēties uz specializēta dzīvnieku glābšanas dienesta izveidi, jo mēs zinām, ko jautāt cilvēkiem, kas zvana un lūdz palīdzību. Bet vai to zinās cilvēks, kas nav praktiķis?

Bet valsts atbalsts dzīvnieku patversmēm un brīvprātīgajiem noteikti būtu vērtīgs, jo pamestie dzīvnieki ir mūsu visu kopējā atbildība.

Šobrīd patversmēm tiek tikai pienākumi, prasības, bet atbalsta nav nekāda.

Taču paliek jautājums, kā šo atbalstu varētu realizēt dzīvē? Man šķiet, ka ir jāsāk pamazām.

Neprasīt naudu vai, pareizāk sakot, samaksāt no valsts budžeta par jau pieminēto čipu reģistrēšanu, vismaz daļēji subsidēt veterinārmedicīnu un dzīvnieku uzturēšanu.

Ir pilsētas un pagasti, kur darbojas klaiņojošo kaķu sterilizācijas programmas, bet ļoti daudzās pašvaldībās tādu nav. Ja visā valstī būtu aktīva šāda programma, situācija uzlabotos.

Arī pirmajai palīdzībai dzīvniekiem būtu jābūt pieejamai visā valstī.

Daudzi cilvēki paiet garām cietušiem dzīvniekiem tikai tāpēc, ka baidās no izdevumiem. Aizvedot slimu, traumētu dzīvnieku uz klīniku, nekad nevar zināt, cik izmaksās šī vēlme palīdzēt.

Risinājums būtu veterināro klīniku līgumi ar valsti par noteiktu pakalpojumu. Uzskatu, ka tāds risinājums palielinātu cilvēku iesaisti palīdzības sniegšanā dzīvniekiem.

Valsts varētu palīdzēt arī ar atbalstu barības nodrošināšanai.

Tagad meklējam izplatītājus un veikalus, kur kvalitatīvu barību iegādāties lētāk, bet tāpat tie katru mēnesi ir ievērojami tēriņi. Īpaši, ja ir dzīvnieki, kuriem vajadzīga specializēta ārstnieciskā barība.

Ildze Saulīte, dzīvnieku aizsardzības biedrības “Liberta” vadītāja