Atbildība vispirms jāizskata no valsts politikas viedokļa puses, jo man šķiet, ka pirmkārt ne visai pārdomāts bija lēmums 9. maijā, kas ir Eiropas diena, izsludināt sēras.

Piekrītu, ka jābūt Ukrainā cietušo un bojā gājušo piemiņas dienai, bet, manuprāt, ne visai pārdomāti bija to izsludināt Eiropas dienā, lai gan mēs šo dienu neesam padarījuši par tradīciju, patiešām svinot to, ka mums ir Eiropas Savienība un mēs esam tās dalībvalsts. Taču šogad iznāca tāda paradoksāla situācija, ka Eiropas Savienības dienā izkaram karogus ar sēru lentēm. Politiski tas nebija līdz galam pārdomāts lēmums.

Otra ļoti nepārdomāta rīcība bija brutālā ziedu nošķūrēšana pie tā dēvētā Uzvaras pieminekļa. Es vēl saprastu, ja ziedus ar rokām savāktu, jo, kā teikt, latvietim vispār nav pieņemts ziedus kājām mīdīt.

Tas faktiski bija stimulators tam, lai rastos protesti un tie, kuri patiešām ir pretinieki Latvijas valstij un iestājas par Krieviju, paceltu savas galvas un iznāktu no ierakumiem.

Nevar arī noliegt, ka 9. maijs ir Otrā pasaules kara beigas, ko Latvijā gan atzīmējam 8. maijā pēc Eiropas vispārpieņemtā standarta, jo laika josla arī mainījusies. Taču svarīgi pasvītrot, ka Latvijā vienu okupāciju nomainīja cita.

Nevajag mēģināt attaisnot, ka Latviju okupēja tikai Padomju Savienība, jo bija arī vācu okupācija. Abas šīs valstis dalīja vienu mazu Latvijas teritoriju. Atcerēsimies, ka Otrā pasaules kara laikā Latvijas valsts nemaz nebija, jo tās valstiskums netika atzīts. Līdz ar to Latvijas valstij prasīt atbildību par notikumiem tajā laikā ir nekorekti un nepareizi.

Mums ir svarīgi parādīt šo mazo valstu traģēdiju. Mums tas ir 8. maijs, taču mēs kaut kā tagad esam uz vienu pusi ieciklējušies, un, šķiet, ne visai korekti ir arī tas, ka mēs Otrā pasaules kara rezultātus gribam pierakstīt šodienas politikai. Nedrīkst atbildību par to, kas notiek šodien, prasīt no tā, kas noticis vēsturē. Tāpēc, man šķiet, mūsu politiķiem ļoti stingri jāpārdomā tas, ko viņi dara, kā un kad dara. Lai tas iegūst pozitīvus rezultātus, nevis ātri kaut ko pieņemt un nostāties kategoriskās situācijās.

Varbūt vajag atcerēties, ka nekad neviens bērns nav ieguvis pieredzi no tā, ka viņam vecāki teikuši: uguns ir karsta! Manuprāt, bērni pa priekšu iebāž pirkstu ugunī, apdedzinās un tikai tad saprot, ka liesmas tiešām ir karstas. Tomēr politikā šādu praksi nedrīkst pieļaut.

Situācija, kas tagad izveidojusies Latvijā, ir ļoti nepatīkama. Pirmie un svarīgākie, kam par to jāatbild, ir politiķi. Vispirms tas cilvēks, kurš deva rīkojumu un lēma šos ziedus šādā veidā no pieminekļa aizvākt. Atbildība jāuzņemas arī tiem, kas organizēja kārtību, atsevišķiem procesiem nepievēršot uzmanību.

Ir jautājums, cik lielā mērā varam paļauties uz mūsu drošības dienestiem, ja viņi nespēj prognozēt, kas var notikt, proti, vai ir modeļi, kā rīkoties a, b un c gadījumos.

Šobrīd rodas šaubas, vai šādi modeļi ir un vai tie, kas atbild par valsts iekšējo drošību, spēj atbilstoši pildīt savus uzdevumus.

Kas attiecas uz jautājumu, vai iekšlietu ministrei pēc notikušā jāatkāpjas no amata, tad šobrīd Latvijā nekāda demisija nav iespējama, jo tuvojas vēlēšanas un visiem jāsaglabā savas pozīcijas. Visi tagad viens otru balstīs un tikai meklēs iespēju noturēties līdz vēlēšanām, mēģinot atkal no jauna iekļūt Saeimā.

Demisija, protams, var tikt pieprasīta, bet jārēķinās arī ar realitāti. Mums valdībā esošās partijas gatavas norīt ne tikai vienu, bet divus krupjus, lai tikai varētu noturēties pie varas, līdz būs aizvadītas vēlēšanās. Un uz tā fona atkal mierīgi klusiņām darīt savas lietas, jo mēs, piemēram, pat nezinām, ko tagad Jānis Bordāns (tieslietu ministrs) īsti dara Amerikā. Laikam kārtējo reizi devies parunāt par ostām, kas viņam ļoti patīk. Viņš mums, kā izrādās, ir galvenais jūras lietu speciālists.

Ilga Kreituse, politoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes profesore