Par līdzcilvēku inficēšanu ar koronavīrusa izraisīto slimību ”Covid-19” vai citām infekcijas slimībām var tikt piemērots sods, portālu liepajniekiem.lv informē Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Ilmārs Dūrītis:

– Šobrīd vēl atturēšos komentēt, kādus iespējamos soda veidus varētu piemērot attiecībā uz pārkāpumiem, kas saistīti ar ārkārtas situāciju koronavīrusa infekcijas izplatības dēļ, jo Veselības ministrija un Tieslietu ministrija šo jautājumu pilnībā vēl nav atrisinājušas. Gribu uzsvērt, ka jau līdz šim ”Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodekss” nosaka, kādi sodi var tikt piemēroti cilvēkiem, kas pārkāpj epidemioloģiskos nosacījums. Arī ”Nacionālās drošības likums” paredz, ka iedzīvotājam ir pienākums nepieļaut citas personas inficēšanos. Pašreiz Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) nosaka, kā būtu jārīkojas, lai nepakļautu citus cilvēkus infekcijas riskam.
Cilvēku atbildības sajūta veidojas no tā, kas notiek apkārt. Labs piemērs bija kāda sportista rīcība, kurš publiski visai pasaulei parādīja, ka vīruss ir mākslīgi uzpūsts burbulis, bet pēc tam pats saslima. Iedzīvotāji diemžēl uz notikumiem reaģē novēloti, jo inficēšanās ar vīrusu notiek, pirms tiek sajustas saslimšanas pazīmes. Līdz ar to ir tikai loģiski, ka sākotnēji sabiedrība to uztvēra ne pārāk nopietni. Tomēr rosinu cilvēkus ļoti rūpīgi apsvērt situācijas nopietnību.
Piemēram, uz pirmsskolas iestādēm savas atvases varēs vest tikai tad, ja kāds no vecākiem personīgi ar parakstu apliecinās, ka neviens no ģimenes nav bijis ārzemēs. Tālāk sekos tas, ko jau premjers teicis, – ja pierādās fakts par nepatiesu sniegto informāciju, tad var izmeklēt un saukt pie atbildības.
Kontaktējoties ar uzņēmējiem, var just, ka sabiedrības atbildības līmenis krietni palielinās – cilvēki zvana un jautā, kā pareizāk rīkoties. Zinu, ka atsevišķās iestādēs atcelti pasākumi, kur cilvēku skaits ir mazāks par 200.
Informāciju par vīrusa izplatību iespējams iegūt dažādos veidos – masu mediji, soctīkli, SPKC, tomēr daļa cilvēku joprojām nav informēti. Mūsu uzdevums ir atrast veidu, kā sasniegt šos iedzīvotājus.
Ja cilvēks redz, ka tiek pārkāpti noteikumi, un ir zināmi fakti, ka, piemēram, persona bijusi ārzemēs un ir saslimšanas pazīmes, bet bērns tik un tā tiek vests uz bērnudārzu, jābūt līdzatbildīgiem un par to jāziņo. Epidemiologi ir informējuši, ka šajā fāzē distancēšanās no sociāliem kontaktiem un personīgā higiēna ir īpaši svarīga. Tāpat cilvēki ir aicināti nebraukt uz ārzemēm, un, atgriežoties no citas valsts, karantīna jāveic pašam.
Cietumsods skan bargi, taču sabiedrības apdraudējums ir neizmērojams. Tiesa, to var piespriest, ja inficēšana notikusi apzināti. Katra situācija tiek vērtēta. Vīrusa izplatība lielākoties notiek neapzināti. Runājot par kriminālatbildību, tā var iestāties gadījumos, ja iestāde vai ārsts ir pateicis, ka jūs esat infekciozs un jābūt mājas karantīnai, bet jūs sniegtos norādījumus esat pārkāpis.
Viens no soda veidiem var būt arī piespiedu izolācija, bet pret to esmu skeptisks, proti, tas nozīmētu, ka tie cilvēki, kas slimo ar vīrusu vieglā formā, arī jāievieto slimnīcā. Tādā veidā mēs samazinātu iespējas sniegt maksimāli efektīvu palīdzību iedzīvotājiem, kuri ir smagā stāvoklī. Karantīna mājas apstākļos būtu labāks risinājums nekā radīt milzīgu slodzi ārstniecības iestādēm, kā tas notika Ķīnā un Itālijā.
Vīrusa tālāko izplatību ir grūti paredzēt, taču informācija, ko mēs saņemam no citu valstu ekspertiem un politiķu izteikumiem, liecina, ka prognozes nav iepriecinošas. Pašreiz būtiski panākt, lai saslimušo skaits pieaug maksimāli lēni – jo mēs ilgāk aizturēsim vīrusa izplatību, jo mums būs lielākas iespējas sagaidīt kādu medikamentu, nedaudz tālākā nākotnē arī vakcīnu. Visā pasaulē aktīvi notiek klīniskie pētījumi, un aprīļa sākumā vajadzētu būt pirmajiem rezultātiem.
Attiecībā uz ekonomiku varu teikt, ka saprotam vīrusa atstāto ievērojamo negatīvo ietekmi, bet lielāks trieciens būtu, ja sekotu nekontrolējams uzliesmojums. Ekonomika cieš, bet cilvēku dzīvības ir prioritāte.