Nodarbinātības valsts aģentūrā vadot nodarbības bezdarbniekiem, man pašai paliek ļoti skumji, jo viņu klātbūtne manī rada zināmu bezpalīdzību. Nav vajadzīgs profesionālis, lai redzētu, ka viņi ir izmisuši, jo nevar atrast darbu, un, ja nav darba, tad nav arī nākotnes – tāda ir cilvēku pārliecība.

Redzu kādiem līdzekļiem viņi cīnās, atkarībā no tā, cik daudz viņos ir emocionālie resursi, jo runa ir ne tik daudz par ekonomisko, kā psiholoģisko krīzi. Cilvēku noskaņojums ir dažāds – citi ir izmisuši, citi – dusmīgi. Man pašai ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem, bet dažkārt šis izmisums traucē kontaktēties, un ne tikai ar mani, bet vispār ar cilvēkiem. Dažam cerība ir zudusi pavisam. Tas vairāk attiecas uz mazkvalificētajiem, kuriem šobrīd darba tirgus neko nepiedāvā. Viņus dzīvē atgriezīs vien iespēja atkal strādāt, pamatvajadzības apmierināšana.

Mana loma bezdarbnieku dzīvē nav ilga, un saskarsmei nepietiek ar divām trim reizēm, lai pilnībā palīdzētu. Labi, ka vismaz tad viņi ir priecīgi un jūtas labi. Runājamies, analizējam sajūtas, kādas rodas dažādās situācijās, ko ar tām darīt, lai nenonāktu vēl dziļākā negatīvismā, meklējam resursus, kā tikt no tā visa ārā. Protams, ir tādi cilvēki, kuri saka, ka viņiem nevajag morāles lasīšanu, bet gan darbu. Tas nenozīmē, ka pēc nodarbības viņi nejūtas labi un neatslābst, bet atšķirība ir tajā, vai tu nāc brīvprātīgi vai tas ir obligāts pasākums, kā tomēr vairumam bezdarbnieku.

Domāju, ka no šīs ekonomiskās krīzes varam arī ko mācīties, bet, lai to ieraudzītu, jāizkļūst no psiholoģiskās bedres, kurā daudzi ir nonākuši. Jāatzīst, ka ir cilvēki, kas to nevar, tāpēc iekrīt vēl dziļākā depresijā vai nodzeras. Psiholoģiskā palīdzība bezmaksas ir tikai dažas reizes, un ne vienmēr ar to pietiek. Tāpēc arī daudzi sabrūk zem dažādām nelaimēm. Bet ir arī tādi krīzes laikā izaug un attīstās ļoti spēcīgi, jo atrod sevī resursus un spēku.

Ilva Mežmača,
ārste – psihoterapeite