Jūra ir mūsu visu kopīgā vērtība, un sociālās kampaņas “Mana jūra” ietvaros publiskais pārgājiens 500 km garumā, kas sāksies jau pavisam drīz, 27. jūnijā, nav tikai mudinājums apkārtējai sabiedrībai un atbildīgajiem cilvēkiem aizdomāties par jūras vērtībām, par to, kas varētu notikt, kad sāksim tās zaudēt. Šis pārgājiens ir arī ļoti personiska un mazliet pat egoistiska izpausme – atkal sajust sevi vienotu ar jūru, ar dabu, esot prom no civilizācijas, vienkārši ejot.

Tā nopietni un pa īstam ar Dižjūru es iepazinos Liepājā. Viens ir skaidrs – vējš piedzimst jūrā, kur tālāk tas izaug liepājniekos un pārdzimst pilsētas kopējā dvēselē. Domāju, ka kampaņas tematika un arī pirmais publiskais pasākums Liepājas iedzīvotājiem būs sevišķi tuvs, jo viņi, manuprāt, sevi ar jūru asociē vairāk nekā jebkurš cits.

Daudzveidības ziņā Baltijas jūras piekraste varētu konkurēt ar visnepastāvīgāko personu un tieši tāpēc ir tik vilinoša – tā vienlaicīgi iemieso sevī gan skumjas, gan spēku. Sociālās kampaņas “Mana jūra” laikā es ceru izbaudīt gan smalkās un smilšainās pludmales, gan arī mežonīgās un akmeņainās piekrastes daļas, sastapt interesantus cilvēkus un gūt jaunu pieredzi, par kuru pastāstīt citiem.

Ūdens, okeāni un jūras kalpo kā Zemes un civilizācijas šūpulis, mēs, cilvēki, savās izpausmēs, bērnišķīgā bezatbildībā pret dabu, esam tikpat auklējami kā pati Zeme. Par to liecina gan Lielās Talkas, gan piekrastes apmeklējumi pēc festivāliem, gan vienkāršas ikdienas pastaigas. Cilvēkiem jūra joprojām ir tikai vieta, pie kuras atnākt ciemos – netīros traukus aiz viesiem vienmēr novāks namamāte. Bet jūra nevāks. Tāpēc arī gribas noiet šos 500 kilometrus – lai vēl kāds to saprastu, padomātu, ieraudzītu Baltijas jūru vēlreiz – šoreiz kā auklējamu, jo tai tik daudz ir nodarīts pāri un tas turpina notikt joprojām.

Ilze Grunska,
Vides izglītības fonda pārstāve