Ieejot Pētrertigus skārņos, lielveikalā “Rimi” vai Grobiņas garšīgo bulciņu veikalā, manī aizvien nostiprinās pārliecība, ka mēs patiesībā nemaz nezinām, kas tā krīze tāda ir. Nu, labi, ne visi, bet ļoti liela daļa no mums nezina.

Jo ne vienai vien pensionārei makā atrodas lieks latiņš, lai veikala “Lielie logi” kafejnīcā nopirktu simt gramu “LB” šņabīša vai kafiju ar “jumtiņu”. Arī “Beķerejā” mūždien stāv rinda. Un cilvēki nepērk tikai dažas bulciņas, jo tās apēst pusdienās ir lētāk, nekā iet uz ēdnīcu. Pērk kūciņas, tortes, cepumus.

Tāpat lielveikalu stāvvietas bieži vien ir tik pārpildītas, ka mašīnu nav, kur nolikt. Un arī ielās spēkratu nav kļuvis mazāk, degvielas uzpildes stacijās darba dienas vidū veidojas rindas.
Es piekrītu, ka sava automašīna mūsdienās ir dzīves nepieciešamība, nevis luksusa prece. Es arī piekrītu, ka torti un cepumus gribas, un ne jau tikai svētkos vien. Un mobilo telefonu vajag, lai pavisam nezaudētu sakarus ar pārējo pasauli. Un iepirkties lielveikalā tāpat. Jo jāēd taču kaut kas ir.

Taču nevajag aurot, ka mums ir tik slikti, ka nezinām, kā dzīvību vilkt. Viss jau galvenokārt ir no paša attieksmes pret dzīvi atkarīgs. No tā, vai esi spējīgs atteikties no tām lietām, paradumiem, pakalpojumiem, ko esi pēdējos gados regulāri izmantojis, bet bez kā patiesībā vari iztikt.
Es nesaku, ka tas ir viegli. Tomēr ticu, ka iespējams. Lūk, daži piemēri. Es, piemēram, dzeramo ūdeni vairs nepērku veikalā, bet savos laukos iepildu pudelēs avota ūdeni. Kādreiz braucu mazgāt automašīnu “Statoil”, tagad lieku lietā savas rokas. Kādreiz frizējos pie Liepājā pazīstamākā friziera, tagad eju mājās pie kādas paziņas, kas savu darbu māk izdarīt ne sliktāk.

Sen zināma patiesība, ka viss ir relatīvs un atkarīgs no tā, ar ko salīdzina. Kad mēdzu gausties, cik grūti iet, vai par kaut ko nepatikā saraukt degunu, kolēģis aizrāda, ka mani vajadzētu uz Indiju aizsūtīt. Tad es beidzot saprastu, ka var būt daudz, daudz sliktāk.

Ilze Šķietniece,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste