Beidzot esam sagaidījuši to, ko sauc par īstu vasaru. Kad tveice ir tāda, ka gribas vai visas drēbes raut nost, staigāt peldkostīmā un ļaut, lai ādu beidzot glāsta saules stari.

Šis ir arī laiks, kad meitenes, kas ikdienā staigā biksēs, nolemj tomēr uzvilkt kādu tradiconāli sievišķīgu apģērba gabalu, kā kleitu vai svārkus. Pieļauju, tikai tāpēc pēkšņi tik uzkrītoši daudz kļūst pārāk tievu meiteņu.

Vēl vakar, pieturā gaidot autobusu, aci piesaistīja divas garāmejošas meitenes puķainās kleitās. Jautri čalodamas, viņas pagāja garām, un tikai tad es pamanīju, ka viena izskatās mazliet dīvaināk nekā parasti izskatās slaidas meitenes. Kājas bērna rokas tievumā asi disonēja ar melnām, smagnējām augstpapēžu kurpēm. Tā vien šķita, ka meitenei jāpieliek daudz spēka, lai spertu ik soli. Bet jautri puķainā kleita uz viņas pleciem izskatījās, atvainojiet, bet kā uz drēbju pakaramā. Tik kaulaini tie bija. Es tādas meitenes skarbi dēvēju par anorektiķēm-bulīmiķēm.

Daudz lasīts par abu šo slimību lāstu. Par to, kā meitenes, pat jau izskatīdamās pēc skeletiem, vienalga sevi redz ar tauku riepu ap vidukli. Par to, cik daudz dzīvību šīs slimības paņēmušas. Un cik grūti no tām atbrīvoties, piespiest sevi ēst normāli.

Bet kā gan citādi, ja interneta portālos sievietēm veltītajās sadaļās un tādas pašas orientācijas žurnālos, tuvojoties vasaras sezonai, aizvien uzstājīgāk māca, ka tikt pie lapsenes vidukļa, kā novirpot slaidu vidukli, kas jādara nākamajā rītā, ja iepriekšējā vakarā apēsts par daudz kūkas gabalu. Tas viss gribot negribot liek sākt domāt un pētīt, kur kādas tauku krociņas varētu būt par daudz. Ja blakus nav atbalstoša vīrieša, kas tādās reizēs skandina, ka viņam žagaru čupas nepatīk, bet labāk iet pie sirds veselīga paskata meitenes (protams, nerunājot par pārmērībām), jāsāk meklēt lasāmviela par notievēšanu.

Un es patiešām brīnos, kāpēc cilvēki, kas dzīvo kopā ar anoreksijas vai bulīmijas slimniecēm, to neredz? Kāpēc nepalīdz saskatīt patiesību? Kāpēc draudzene ar to otru meiteni tik jautri čaloja, ejot gar autobusu pieturu? Kāpēc tā otra meitene necentās pierunāt draudzeni vērsties pēc palīdzības? Vai tiešām draugi un radi to neredz vai arī negrib redzēt? Neticu, ka nespēj ietekmēt un aizvest pie ārsta. Sasodīts, vai ir jānotiek kam ļaunam, lai beidzot sāktu rīkoties? Tās taču nav slimības, ko var viegli noslēpt, par ko var nevienam neteikt, klusi un privāti ciest. Tās ir slimības, kas ir acīmredzamas.

Ilze Šķietniece,
laikrasta “Kurzemes Vārds” žurnāliste