Vienmēr, kad makā paliek mazāk naudas nekā gribētos, bet līdz algai vēl krietns laiciņš dzīvojams, jāsāk kustināt smadzenes, lai meklētu iespējas, kur tos vajadzīgos latus atkal rast. Kad visas domas noved strupceļā, paliek tikai viena iespēja, kā legāli, ievērojot likumu un nenostājoties uz nozieguma takas, iegūt kaudzi naudas. Izmēģināt veiksmi loterijās. Un tādu, kam loterija ir vienīgais cerību stariņš, šķiet, kļūst aizvien vairāk.

Vairāk kļūst arī raidījumu, kas nodarbojas ar lielu laimestu piedāvāšanu. Agrāk daudzas ģimenes svētdienas rītus aizvadīja, rimti atzīmējot savās bingo biļetēs skaitļus, kas parādās televīzora ekrānā. Tas bija rituāls, nevis drudžaina vēlme iegūt īpašumā vairākus desmitus tūkstošus latu, lai atdotu kredītus. Tagad dažs viena varianta vietā pērk desmit, izveido savu skaitļu atzīmēšanas sistēmu un paļaujas uz glābšanas riņķi lielā laimesta izskatā.

Latus no skatītāju makiem veiksmīgi izvilina arī raidījumi “Zelta drudzis” un “Lielais jautājums”, par kura lielajiem jautājumiem pat desmitgadīgam bērnam smiekli nāk. Toties tas ir varens līdzeklis, lai piespiestu skatītāju piezvanīt. Bet tas nav viss. Abu minēto raidījumu vadītājiem balsis tik saldas, acis tik mirdzošas, ka roka tā vien stiepjas pēc tālruņa. Un tā katru vakaru. Līdz nakamā mēneša sākumā atsūtītais telefona rēķins noliek visu savās vietās. Lielā laimesta vietā iegūts tikai vēl viens parāds.

Taču visām lietām ir vismaz divas puses. Nesen lasīju rakstu, kurā pētīts, kas noticis ar ļaudīm, kas loterijās vinnējuši astronomiskas summas. Daudzi zaudējuši visus draugus, šķīrušies no dzīvesbiedra, no viņiem novērsušies bērni un dažs dzīves pēdējās dienas tā arī aizvadījis vientulībā.

Tā ka varbūt vajag piecreiz pārdomāt, pirms pirkt nākamo loterijas biļeti – vai tiešām tie tūkstoši ir tā vērti.

Ilze Šķietniece,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste