Tas, ka dziesmu un deju svētki nenotiek tradicionālā formātā, ir pareizi, jo nedrīkst riskam pakļaut nevienu ģimeni, nevienu bērnu. Cilvēka dzīvība ir tāda vērtība, kas stāv pāri visam.

Bet kāpēc tas lokāli nevar notikt, piemēram, Rucavā, kur mēneša laikā nav neviena saslimušā? Ar nosacījumu, ka tie tiešām ir Rucavas bērni, ka nebrauc skatītāji no citām vietām. Skolēni gan savas dziesmas, gan dejas ir iemācījušies un sagatavojuši jau pagājušajā gadā, viņiem vajag tikai atkārtot.

Uzskatu, ka drošajos novados bez skatītāju iesaistes bērni var atrādīt savus priekšnesumus. Vasarā ir silts, katrā vietā ir kāds sporta laukums.

Kas slikts notiks, ja bērni saviem vecākiem parādīs to, ko viņi ir iemācījušies jau pagājušogad? Vēl vienu gadu šo repertuāru turēt nevajag, bērniem aizmirsīsies.

Tos arī noteikti var nosaukt par konkrētās vietas dziesmu svētkiem. Es tur neko sliktu neredzu. Iespējams, jau vasaras otrajā pusē drošo novadu būs daudz vairāk. Katrā šajā drošajā novadā, lokālā vidē, var sarīkot svētkus saviem vecākiem, dot iespēju bērniem parādīt apgūto.

Nav jāskatās tik plaši – viss novads. Šeit var ņemt katru pagastu, katru ciemu atsevišķi. Tas ir jāizvērtē pēc epidemioloģiskiem drošības principiem.

Tā ir kopīgā dziesmu un deju svētku programma, tāpēc ir tiesības tos saukt par Dziesmu un deju svētkiem.

Tās var būt kā daudzas mazas šūniņas, kas apvienojas dziesmā un dejā no Rucavas līdz Krāslavai. Tas aptver Latviju. Tāda kustība izpaužas jēgā, un jēga ir, ka Latvija dzied.

Iespējams, ka šādā netradicionālā formā, ka Latvijā dzied katrs savā mājā, tas būtu unikāls, nebijis pasākums. Šīs mazās šūniņas var dejot un dziedāt vienlaikus, to translējot caur internetu. Būtu jānodrošina iespēja katram filmēt un translēt. Tādā veidā mēs varam svētkiem iegūt jaunu formu – dziesmu svētki, kas notiek savās mājās.

Nevajag arī ieciklēties uz katru noti un katru kustību. Ja arī būs kāda šķībāka notiņa, tam nav nozīmes.

Piemēram, man svarīgāks ir ieliktais sirdssiltums, dvēsele, izpildot mūziku, nevis precizitāte. Pašdarbnieks parasti dara visu no sirds.

Profesionālās lietas atstāsim uz laiku, kad tas būs iespējams, taču šajā gadā ir svarīgi apvienoties. Svētki var būt kā veltījums visiem, kuri no kovida ir cietuši. Katrs var nosaukt kādu cilvēku, kurš ir vai nu slimojis, vai aizgājis, vai kā citādi cietis no pandēmijas.

Pēc tam arī režisori var veidot dokumentālās filmas un materiālus par šādiem dziesmu un deju svētkiem. Arī bērniem būtu interesanti pēc tam paskatīties. Lielajos dziesmu un deju svētkos to katru puķīti mēs atsevišķi ne vienmēr redzam, bet šādā formātā katrs bērniņš, katra puķīte tiktu iefilmēta un redzama kaut uz minūtīti.

Ilze Valce, virsdiriģente, pedagoģe