Ināra Kalnarāja: Izrādei “Skroderdienas Silmačos” ir tāds latviskais kods
“Skroderdienas Silmačos” ir latviešu teātra izrāde un vienlaikus pērle, ar ko lieliski iesākt Līgo vakaru. Šogad tai aprit 120 gadu. Liepājā izrāde notiks koncertestrādē “Pūt, vējiņi!”, un šoreiz tajā apvienojušies aktieri no trim Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra amatierteātriem.
"Kurzemes Vārds"
Intervija ar aktrisi, Liepājas Tautas teātra režisori un folkloras apvienības “Atštaukas” vadītāju Ināru Kalnarāju.
– Kāpēc Liepājā tieši tagad vajag rādīt “Skroderdienas Silmačos”?
– Pienāk brīdis, kad Skroderdienas vajag. Mēs jūtam pandēmijas laika sekas – divus gadus nav bijuši īsti Līgo svētki. Un tas ir šausmīgi. Lai nu ko, bet līgot vajag. Un visa izrāde taču ir gatavošanās svētkiem.
Tas cilvēkus paceļ, dod latvisko pašapziņu un piederības sajūtu, ļauj pasmieties un padomāt arī par mīlestību. Liepājai pašlaik vajag dziļi latvisko, un vajag arī atcerēties to, ko Skroderdienas nozīmē.
– Kāpēc Skroderdienas latviešiem ir tik aktuālas un svarīgas?
– Šai izrādei ir tāds latviskais kods. Tur ir iekodēti visi mūsu tikumi un netikumi. Latvietis tā īpaši nemīl par sevi smieties, taču šeit netikumi ir tādā formā, ka mēs varam pasmieties par sevi.
Vienmēr kāds pār latvieti ir valdījis, viņš bijis apspiestais, nicināmais – tad īpaši negribas, ka kāds smejas, bet Skroderdienās visi tikumi, netikumi ir tik skaistā formā.
Svarīga nozīme izrādē ir tieši Līgo svētkiem – tie veido latvisko kodu. Visos laikos, kad teātra sezonas beigās tiek uzvestas Skroderdienas, sajūta ir tāda, ka teātris ir latviskā oāze un tāpēc latviešiem tas arī vajadzīgs. Sabrauc ārzemju latvieši, viņiem vajag Līgo izrādi, un tā ir visa esence.
No latviskuma sajūtas izrādē nevar izbēgt. Vienalga, kādi cilvēki mēs šodien esam, mūsos ir senču gars. Līgodziesmai atskanot un meitām uzvelkot brunci vai tautastērpu, iestājas stabilitātes sajūta, tāds kā pamats zem kājām.
– Kas izrādē ir galvenais?
– Galvenā ir saime, tur nav naida, viss tiek atrisināts mierīgi. Visi turas kopā neatkarīgi no tā, kādi ir šķēršļi un problēmas. Viss tiek nogludināts, pārdzīvots. Kopā būšana ir tas, kas latviešiem tik ļoti svarīgs visos laikos.
– Kuri tagadējie Liepājas teātra aktieri varētu atveidot galvenās lomas izrādē par Skroderdienām?
– Grūti teikt. Visi Liepājas teātra aktieri jau ir malači. Ļoti talantīgi – lec no lomas uz lomu, no rakstura uz raksturu.
Dūdara lomā nevar likt atkal nabaga Egonu Dombrovski. Dūdaru varētu spēlēt Edgars Pujāts, jo viņam neviens tādu lomu nekad nedod.
Inese Kučinska varētu būt Bebene – lai skrien, pīpē, spridzina krāsni. Anda Albuže varētu spēlēt Tomuļu māti, bet Karīna Tatarinova varētu iejusties Pindacīšas lomā.
Antoniju varētu spēlēt jebkura jaunā aktrise, jo Antonijas loma ir viena no iekārojamākām – viņā ir tik daudz emociju, ar viņas lomu saistās tik daudz interesantu pagriezienu.
Zāru un Joski arī varētu spēlēt jaunie aktieri. Uzliek parūku, runā žīdiski, bet galvenais, lai labi nodzied. Ka tikai ar sirdi un dvēseli visu dara!