Intervija ar Kurzemes plānošanas reģiona Sabiedriskā transporta nodaļas vadītāju Induli Ozoliņu.

– Vai pašreizējā maršrutu apkalpošana, iekļaujot visus lotēs un izsolot pārvadātājiem, ir optimāls variants?

– Maršrutu grupēšana pēc teritoriāla principa vienmēr būs racionāla no saprātīgas resursu izmantošanas viedokļa. Šādu maršrutu kopumu iespējams apkalpot ar mazāku autobusu un to vadītāju skaitu.

Personīgi piekrītu tiem, kas uzskata, ka šobrīd lotes ir par lielu. Tāpat par lielu ir apjoms, kuru konkursos var iegūt viens pārvadātājs.

Mazākas lotes dotu iespējas saglabāties lielākai konkurencei, un vieglāka būtu iespēja tirgū ienākt “jauniem spēlētājiem”.

Tas dotu arī iespēju vieglāk aizvietot kādu pārvadātāju gadījumā, ja līgums neplānoti tiek izbeigts pirms termiņa.

Šobrīd noslēgtajos līgumos diemžēl nav iestrādāti efektīvi instrumenti, kā piespiest pārvadātāju veikt savu darbu.

Perspektīvākas par esošo sistēmu šķiet idejas, kas izskanējušas darbā pie Rīgas metropoles areāla mobilitātes plāna, – par vienota sabiedriskā transporta pasūtītāja izveidi teritorijai.

Tas dotu iespēju no viena skatu punkta plānot un saskaņot visu veidu sabiedrisko transportu, veidot vienotu biļešu sistēmu utt.

Noteikti līdzīgai pieejai būtu vieta Liepājas pilsētas un Dienvidkurzemes sabiedriskā transporta vienotas sistēmas izveidē.

– Kā vērtējat pieredzi ar reisiem pēc izsaukuma, vai šāds princips būtu ieviešams plašāk?

– Reisu daļu izpilde pēc pieprasījuma šobrīd darbojas arī mūsu pusē, tas aiztaupa dažu lieku braucienu bez pasažieriem.

Samazinoties iedzīvotāju skaitam, tas neizbēgami skars vēl virkni maršrutu.

Tomēr vairumā no reisiem ir vismaz viens pasažieris, kurš brauc līdz vai no galapunkta. Samazinot reisu izpildi mazāk kā reizi nedēļā, īsti vairs nevar runāt par sabiedrisko transportu klasiskā izpratnē.

Vidzemē ar labiem rezultātiem izmēģināts transports pēc pieprasījuma. Cilvēki dispečeram piesaka braucienu, tiek izveidots maršruts, paziņots klientiem, kur un cikos gaidīt. Tika mēģināts šādu sistēmu ieviest valstī.

Bija dzirdīgas ausis pat Saeimas komisijā, tomēr

tālāk par tēzi “ierakstīsim likumā; ja pašvaldības tā grib darīt, tad var darīt” diemžēl netika.

Pašvaldības varbūt arī gribētu, tikai uz kā rēķina? Citādi, ja iekļautos kopējā valsts piefinansētā sabiedriskā transporta sistēmā. Tā, protams, nebūtu sistēma, kas nodrošina lētu taksometru kādam cilvēkam katru dienu.

– Vai nerentablos maršrutus būtu iespējams atdot pašvaldību pārziņā, kuras organizētu reisus kā sociālu pakalpojumu?

– Pašvaldības dažādām iedzīvotāju grupām ar transportu palīdz arī šobrīd. Viena daļa cilvēku šādu iespēju tomēr labprātāk izmantotu kā sabiedriskā transporta sastāvdaļu, nevis saņemtu to kā sociālu palīdzību.

– Vai būtu iespējams labāk attīstīt pārvadājumus reģionos, ja pašvaldībām atļautu uzņemt pasažierus skolēnu autobusos?

– Latvijas Pašvaldību savienība ikgadējo sarunu protokolā ar Satiksmes ministriju ir ierakstījusi skolēnu maršrutu iekļaušanu kopējā sabiedriskā transporta sistēmā. Diemžēl ne pirmo reizi.

Pagaidām neredzu, ka ir reāls plāns ātrai tālākai virzībai.

Šķietami neliekas sarežģīti: piereģistrējam maršrutus, lai jebkurš redz, cikos un kur var tikt, atrisinām, kā var iekasēt vai vispār neiekasēt naudu par braucienu.

Tikai ir kaudze normatīvu jāpagroza, turklāt sistēmai jābūt vienkārši administrējamai, lai pašvaldībai beigās to maršrutu nebūtu izdevīgāk nosaukt par skolēnu ekskursiju uz skolu un nevienu citu nevest.

Bet, ja tas notiks, kopējai iedzīvotāju iespējai pārvietoties tas nāks tikai par labu, jo, piemēram, Dienvidkurzemes novada skolēnu autobusi mācību gadā veic apmēram 800 tūkstošus kilometru, arī pa ceļiem, kur sabiedriskais transports nebrauc jau sen vai vispār nekad nav braucis.

– Ko vēl būtu iespējams mainīt, lai uzlabotu sabiedriskā transporta pieejamību laukos?

– Pieejamība diemžēl vienmēr būs proporcionāla cilvēku skaitam. Lai tā nebūtu tieši proporcionāla, nepieciešama iejaukšanās ar regulējumiem un papildu finansējumu, kuram naudu “samet” arī tie, kas iet kājām vai brauc ar savu auto.

Būtisks ir arī biļetes cenas jautājums, domāju, ka plašāk jāpielieto bezmaksas sistēma.

Nākamgad visā valstī pieaugs maksa par braucienu. Ir iecere to mīkstināt ar dažādiem papildu biļešu veidiem ar atlaidēm.

Vēl ir mobilitātes risinājumi ārpus sabiedriskā transporta sistēmas, ES projektā nākamgad pamēģināsim dažas iedzīvotāju idejas patestēt.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.