Indulis Paičs: Svētku sajūta rodas no tā, ka mēs paši to laiku sev iezīmējam
Kad Ziemassvētki klauvē pie durvīm, mēs, iespējams, vēl neesam apstājušies savā darbu un pienākumu skrējienā un nespējam rast tās sajūtas, par kurām vēsta tradicionālās dziesmas, – klusumu, mieru, mīlestību. Nav svētku sajūtas, – saka ne viens vien.
"Kurzemes Vārds"
Kā cilvēki mēs esam tik ļoti dažādi, apstākļi ir atšķirīgi, tāpēc dažādas ir atbildes un tās metodes, ko varam pielietot. Nav viena universāla līdzekļa. Es teiktu divas lietas. Pirmkārt, atcerēties, ka svētku sajūta rodas no tā, ka mēs paši to laiku sev iezīmējam. Ir ļoti sarežģīti dabūt svētku sajūtu, ja viscaur ir pelēkā ikdienišķā rutīna, ja neesam parūpējušies, lai tajā kaut kas būtu citāds, lai mēs izdaiļotu savu vidi, cik iespējams, un pamainītu kontekstu, paklausītos citu mūziku un tamlīdzīgi.
Otra ļoti svarīga lieta – kas ir domu, ideju, sajūtu avoti, ko mēs šajā laikā izmantojam? Jo viena lieta ir klausīties ziņas vai sēdēt sociālajos tīklos un cīnīties tās visas nebeidzamās cīņas. Pavisam cita lieta ir Ziemassvētku būtiskā vēsts, kas runā par to, ka mēs katrs kā cilvēks varam būt tas vai tā, kurā Dieva klātbūtne īpašā veidā atklājas un izpaužas. Tas, kas toreiz notika Bētlemē, saskaņā ar kristīgo mācību grib, protams, citā veidā, bet var notikt arī katrā no mums.
Dievs gribētu, lai mēs kļūstam par instrumentu, ar kuru viņa klātbūtne un mīlestība šajā pasaulē parādās. Domāt, klausīties, uzņemt sevī šīs domas, pakavēties tajās. Bez satura, tikai ar ārējām lietām – svecītēm un skujiņām būs par maz.
Mums bieži vien gribas dabūt uzmanību no konkrētiem cilvēkiem, kas mums ir svarīgi, gribam ar viņiem laiku pavadīt. Ja tas neizdodas, tad ir sajūta, ka esmu viens kā pirksts, līdz ar to visi tie svētki sāk kaitināt. Iespēja satikties ar otru cilvēku tomēr vienmēr ir mūsu rokās. Jāatzīst, pat ja es fiziski otram cilvēkam nevaru pietuvoties un varbūt to nemaz nevajag, tad es varu pietuvoties savās domās, attieksmē, izmantojot komunikācijas līdzekļus, kas šobrīd ir mūsu rīcībā.
Es aicinātu padomāt par tādiem cilvēkiem, kas būtu ļoti priecīgi, ja mēs piezvanītu, aizrakstītu, izrādītu uzmanību. Lielākā daļa no viņiem būs priecīgi, un šo prieku mēs sajutīsim un saņemsim atpakaļ, sapratīsim, ka es nemaz neesmu tik vientuļš. Ja es gaidu tikai no tiem dažiem, es varu nesagaidīt. Bet ja es pats eju pretī citiem, tad man ir vislielākās iespējas svētkus nosvinēt ļoti labā noskaņā.
Indulis Paičs, teologs