Manuprāt, jebkuram aktieriem pats svarīgākais ir skatītāju mīlestība un viņu novērtējums. Bet – mēs varam koķetēt, sakot, ka mums tas nav svarīgi, tomēr patiesībā profesionālā kritika ir ārkārtīgi nozīmīga. Diemžēl šobrīd Latvijas teātru kritika piedzīvo tādu pašu krīzi kā tas ir visās citās jomās.

Teātra vidē “Spēlmaņu nakts” sarīkojumam diemžēl nav pietiekoši augsts reitings. Ceru, ka tas ar laiku mainīsies. Reizēm tā profesionālā kritika nojauc orientieri ar mākslu saistītiem cilvēkiem. Ir grūti pateikt, kur ir tā robeža, kad mēs sākam vērtēt, atzīt, ka tas ir kaut kas īpašs, ko konkrētais cilvēks vai ļaužu grupa ir izdarījusi. Tādu robežu nav. Žūrijas vērtējums jebkurā gadījumā ir subjektīvs. Jo reizēm cilvēks nevar tiks vaļā no personīgām simpātijām vai antipātijām, un tas ietekmē viņa vērtējumu. Taču patiesībā tā nevajadzētu būt. Nebūtu slikti, ja labāko izvēlētos loterijas veidā. Tas būtu samērā godīgi.

Manuprāt, visi tie, kas ir nominēti “Spēlmaņu nakts” balvai, jau ir uzvarētāji, jo viņi ir atzīti par labākajiem. Kad saņēmu balvu par lomu izrādē “Atraitnes”, es vēl biju jauna, tāda nesamaitāta, ar ļoti tīru attieksmi pret šo sarīkojumu. Balvu man sagādāja ārkārtīgi lielu prieku, izjutu ļoti spilgtas emocijas. Tagad esmu iekšā tādā kā rutīnā, tāpēc nedomāju, ka otrreiz varētu kaut ko tādu pārdzīvot. Tas notiek vienreiz dzīvē, kad tu nemaz negaidi, neceri. Man tas toreiz tiešām bija absolūti negaidīts pārsteigums.

Kā jau vienmēr tādos pasākumos, arī “Spēlmaņu nakts” balvas pasniegšanas laikā, ir cilvēki, kas jūtas aizmirsti, varbūt pat nepamatoti aizmirsti. Kopš strādāju Liepājas teātrī, viennozīmīgi arī mums ir bijuši augsti sasniegumi, kas nav pienācīgi novērtēti. No iepriekšējās sezonas tāda, manuprāt, ir izrāde “Pīļu medības” Džilindžera iestudējumā. Domāju, ka šī izrāde ir konkurētspējīga ar tām, kas bija izvirzītas nominācijā “Gada dramatiskā teātra izrāde”. Bet nepietiekamas uzmanības dēļ “Pīļu medības” nebija nominētas. Uzskatu, ka tie cilvēki, kas sēž žūrijā, nes atbildību, un viņu darbs, pienākums būtu redzēt pilnīgi visu, kas notiek Latvijas teātros.

Man gribētos, lai “Spēlmaņu nakts” ceremonijai nomainītos asinsrite, lai tā būtu veidota, liekot lietā oriģinālākas idejas. Kāpēc “Oskara” balvas pasniegšana ceremonija vienmēr ir tik aizraujoša, bet “Spēlmaņu nakts” tik pelēcīga?

Inese Kučinska,
aktrise, “Spēlmaņu nakts” balvas īpašniece