Tā patiesi ir, – mani klases bērni ir tik ļoti aizrāvušies ar šaha spēli, ka mobilie telefoni starpbrīžos vairs nav aktuāli. Pieļauju, ka pēc skolas un mājās gan jau pievēršas modernajām tehnoloģijām, taču starpbrīžos tā mums nav problēma.

Sākotnēji man nebija mērķa izveidot šaha klasi. Skolā sāka strādāt Rudīte Bērziņa, un visām klasēm tika izplatīts aicinājums. No manas klases bija vislielākā atsaucība. Esmu audzinātāja, kas uzskata – bez mācību darba ir jābūt vēl kaut kam, pulciņam vai kādai citai aktivitātei, kur sevi nodarbināt. Tos skolēnus, kuri vēl neko nebija izvēlējušies, mudināju, vai negrib pamēģināt šahu. Un tā pagājušā mācību gadā daļa no manas audzināmās klases aizgāja uz šaha pulciņu. Viņi bija tie, kas spēja ieinteresēt un aizraut arī pārējos klasesbiedrus. Šahu bērni spēlē vienā no garajiem starpbrīžiem, kas ir 30 minūtes garš, un citos brīvajos brīžos.

Par pozitīvo pavērsienu izstāstīju arī vecāku sapulcē. Kad nāca piedāvājums iegādāties lietotus šaha komplektus, vecāki paši tūlīt savāca naudiņu, un tā mums klasē uzradās četri jauni komplekti. Tad arī radās ideja par turnīriem. Diplomi un medaļas veicina azartu un sacensību garu. Uzskatu, ka skolotājs un vecāki ir komanda, un mums viss kaut kā labi veicās. Vienkārši ir jādara un jāstrādā, jāskatās, kas bērniem ir aktuāls, un pie tā arī jāpieķeras.

Mums ir ne tikai šahs, arī puzles, cirks, riču-raču un citas spēles. Manuprāt, ir diezgan muļķīgi visu laiku kaut ko aizliegt. Jo, – ja kaut ko aizliedz, tad ir jāpiedāvā kaut kas vietā. Un jārāda arī ar savu piemēru. Šie ir sākumskolas bērni. Tas nozīmē, – vecumposma īpatnība ir tāda, ka viņi skatās, ko dara pieaugušie. Ja pieaugušais teiks: “Nu, nāc uzspēlē!”, tad viņš zinās, ka arī tā var.

Bet, ja skolotājs stāv koridorā un bakstās telefonā, sakot, ka telefons starpbrīdī nav labs, manuprāt, tas nekur neder.

Mums kārtība ir tāda: kad no rīta atnāk uz skolu, telefonam ir jānoslēdz skaņa un tas ir jāieliek somā. Ja gaidāms kāds svarīgs zvans, par to tieku pabrīdināta. Un viss ir kārtībā. Es daru tieši tāpat – saku, ka man telefons ir ieslēgts, jo gaidu būtisku zvanu. Mēs visi taču esam cilvēki, taču tādas bezmērķīgas zvanīšanās mums nav.

Telefonu jautājumu ar vecākiem jau izrunājām 1.klases sākumā – augustā, kad mums bija pirmā tikšanās. Domājām visādus variantus, ko un kā darīsim. Vienojāmies, ka telefonus mēģināsim pēc iespējas mazāk. Patiesībā, katrā klasē risina šo “telefona jautājumu”. Atceros, ka trīs četrus gadus atpakaļ bija mirkļi, kad bērni bija tik ļoti aizrāvušies ar spēlēm, ka, atskanot zvanam uz stundu, viņi nevarēja apstāties. Un skolotājam bija grūti iesākt stundu. Tāpēc arī mūsu skolā šī problēma aktualizējās. Sapratām, ka paliek arvien trakāk. Lielākajās klasēs varbūt vēl tā ir izteikta problēma, bet sākumskolas, šķiet, ka vairs ne. Bērni starpbrīžos gan paskrien, gan ko citu padara. Tā nav, ka deguni tikai telefonā vai planšetē. 

Inga Mikuļska, Grobiņas sākumskolas 2.b klases audzinātāja