Projektā ”Sporto visa klase” piedalāmies jau vairākus gadus. No pieredzes varu teikt, ka ne visās klasēs ir lieli gribētāji, jo katrā ir mazkustīgie bērni, kurus sportiskas aktivitātes nesaista. To jau arī redzam – sētās bērni vairs nespēlējas, neskraida, vakaros sētas ir tukšas, neviens kustību spēles nespēlē.

Dzīves līmenis ir uzlabojies, bērnus vadājam ar automašīnām, pievedam viņus visur klāt. Protams, mums tas patīk, bet veselībai labāk būtu, ja bērni papildus kustētos.

Īstenojot projektu, tagad viņiem sports ir katru dienu un viņi ir spiesti uz šīm nodarbībām nākt. Mēs spēlējam spēles, izmantojam dažādus sporta inventārus, tiekam pie bumbas.

Katra skola dara pēc savām iespējām – tāds ir nosacījums. Lielajās pilsētās to ir vairāk, piemēram, baseins. Mums tāda varianta nav, bet ejam daudz laukā, pagaidām – visas stundas, vienīgi lietus gadījumā paliekam iekšā. Vēlāk – vismaz viena stunda būs laukā.

Esmu novērojusi, ka ir bērni, kuri līdz ar dalību projektā atveras, viņos parādās motivācija kustēties vairāk. Klasēs ir bijuši ļoti pasīvi skolēni, kas nepavisam negribēja kustēties.

Lai to mainītu, tomēr liela ietekme ir bērna ģimenei. Ja ģimene novērtē to, ka šāda iespēja ir dota, piespiež tomēr atvasi doties uz papildu sporta stundām, par spīti tam, ka viņš to nevēlas, tas nozīmē, ka vecāki izprot, ka tas ir bērna paša labā.

Ir man vairāki bērni, kuri iepriekšējā gadā tuntulējās vairāk, taču tagad ir atvērušies, paliek kustīgāki. Garāku gabaliņu paskriet patlaban ir vieglāk, bet vēl pērn negribēja lieki izkustēties.

Noteikumos ir tā, ka vecākiem savs bērns programmai ir jāpiereģistrē, ar parakstu jāapliecina, ka bērnu iesaista.

Mums skolā diemžēl vienā klasē nāk tikai puse no bērniem. Es uzskatu, ka tas ir vecāku neizdarītais darbs. Manuprāt, muļķīga pieeja. Turklāt šajā klasē vairāki bērni ir apaļīgi, mazkustīgi.

Mums šī stunda ir fakultatīvs – vai nu pirmā vai pēdējā mācību stunda. Tie bērni, kas nav iesaistīti, nenāk. Zinu, ka ir bērni, kas uz skolu tiek atvesti no rītiem ātrāk, jo vecāki brauc uz darbu. Viņi to stundu skolā nosēž, neko nedarot, lai gan tajā pašā laikā pārējie klasesbiedri sporta zālē kaut ko dara.

Prieks, ka ir bērni, kas nenāca pagājušajā gadā, bet šogad tomēr iesaistās. Atkārtošos: tas no vecākiem ļoti atkarīgs, vai saredz ieguvumus, vai nepakļaujas bērna pačīkstēšanai, vēlmei nedarīt.

Infrastruktūra mums ir atbilstoša – ir sporta laukums, sava sporta zāle, kuru, ja izmantojam, nevienam netraucē, jo skolai ir vēl viena sporta zāle. Mums ir pietiekams inventārs, līdz ar to varam darboties.

Projekta īstenotāji ir izstrādājuši metodisko materiālu, piedāvā dažādas kustību rotaļas, stafetes, tēmas, ko varu izmantot. Protams, to daru, bet strādāju par sporta skolotāju jau 45 gadus, mana darba pieredze ir ļoti liela. Līdz ar to man nav sarežģīti izdomāt, ko šajās stundās darīt.

Bērnu fiziskais stāvoklis ir stipri mainījies. Nekādu normatīvu vairs nav, līdz ar to bērnu fiziskais līmenis ir stipri krities, salīdzinot ar veciem laikiem.

Tie, kas savā laikā spēja uzskriet sprintiņu uz deviņnieku vai desmitnieku, es teikšu, ka tagad tādi pa visu skolu ir tikai divi.

Skolēnu spējas ir kritušās. Un treneriem savās meistarkomandās īsti nav ko paņemt. Bērns ir it kā sportisks, bet iekšā jaudas nav.

Apaļīgu bērnu ir ļoti daudz. Ja kādreiz bija pa vairākām klasēm viens vai divi, tagad vienā klasē ir četri. Mūsu dzīves labklājība aug, veikalos ir visa kā, bet līdzi nāk negācijas. Uzņemtās kalorijas pusdienreizēs ir arī jāsadedzina.

Kāda ir bērnu attieksme pret sporta stundām? Bērnus varētu iedalīt trīs daļās: aktīvie, inertie un svārstīgie. Ja mans draugs aizgājis uz aktīvo daļu, tad svārstīgais tiecas līdzi. Ja draugs ir pasīvais, tādā gadījumā, ja mani nepabakstīs, tad es lieki negribēšu neko darīt.

Aktīvā daļa ir ļoti sportiska, mums arī skolā ir sporta skolas grupas, ir bērni, kas iesaistās. Mums ir volejbols, vieglatlētika, futbols. Un bērni labprāt iesaistās.

Inga Strazdiņa, Aizputes vidusskolas sporta skolotāja