– Kā jūs saprotat plānoto mediķu mobilizāciju?

– Man trūkst informācijas par mobilizāciju, nekādus konkrētus skaidrojumus dokumentu formā neesmu vēl saņēmusi. Bet Veselības aprūpes darba devēju konfederācijā jau mūs informēja, ka mobilizācija pārspriesta pirms kāda laika.

Domājams, ka tad, kad pacienti lielajās slimnīcās, saņēmuši terapiju, pārdzīvojuši kovidu un ir noteikts atkopšanās periods, kam jānotiek mediķu uzraudzībā, ambulatorās aprūpes mediķi varētu tikt piesaistīti stacionāriem. Tas ļautu atbrīvot lielo slimnīcu terapijas gultas, pārvirzot pacientus uz citām ārstniecības vietām.

Taču mobilizācijas piedāvājums ir negatavs un īsti nevienam nav saprotams, ko tas nozīmē. Medijos tagad mobilizāciju pasniedz kā obligātu pienākumu privāti praktizējošajiem mediķiem. Bija arī teikts, ka sūtīs pavēstes tiem, kas nestrādā veselības aprūpē, bet ir medicīnas darbinieki, piemēram, strādā kosmetoloģijā. Bet nav pat skaidrs, vai valstij ir šādi dati.

Tāpat jāņem vērā, ka, ja mediķi ambulatorajā aprūpē pārstās strādāt un laikus nesaņems palīdzību, pacienti, kuriem nav kovids, tāpat draud nonākt akūtā situācijā. Un tas atkal būs slogs stacionāriem.

Tāpat, lai šādus mobilizētus mediķus piesaistītu, jābūt skaidrām vadlīnijām, kā tiks organizēts un pārraudzīts darbs ar kovida pacientiem. Pat ja tas teorētiski var palīdzēt, vai valstij vispār ir līdzekļi šādu jaunu gultu izveidei citās medicīnas iestādēs?

– Ko tad var darīt pašreizējā krīzē?

– Pats galvenais ir vakcinācija. Lielas kļūdas tika izdarītas gada sākumā. Jau tad teicu, ka ir tikai viena izeja – ģimenes ārsti un pašvaldības.

Lielie vakcinācijas centri, protams, tie ir labi tiem, kas brīvprātīgi grib potēties. Bet pamatā visa informācija par pacientiem ir tikai ģimenes ārstiem.

Ja janvārī sāktu sistemātiski, piemēram, pa vecuma grupām, tad ģimenes ārsti savus 1000 pacientus jau sen būtu savakcinējuši.

Veselības ministrs jau gada sākumā varēja izdot rīkojumu, ka ir ārkārtas situācija, ka vakcinēt visus ir pavēle, kas nav apspriežama, nevar būt variantu, ka to nedarīšu vai nevaru. Tā bija fundamentāla kļūda, ka vakcinācija netika uzlikta kā obligāts pienākums.

Vienlaikus pašvaldībās ir pieejama informācija par tajā esošajiem visiem uzņēmumiem un darba vietām. Pašvaldība varēja sazināties ar uzņēmumu un vienoties par vakcinēšanu konkrētā laikā. Šādi līdz vasarai viss būtu jau izdarīts, šodien vairs nevajadzētu ne mobilizāciju izsludināt, ne būtu pārslodze slimnīcās.

Problēma bija tā, ka pēc Jāņiem principā vakcinācija apstājās, jo uzlabojās situācija – samazinājās kovida saslimstība. Tāpat nebija pavēles, ka vakcinācija obligāti vasaras laikā jāpaveic visiem pie ģimenes ārstu praksēs pierakstītiem pacientiem.

– Uzskatāt, ka vakcinācijai vajadzēja notikt tā, ka konkrētā dienā un laikā jāierodas pie ārsta uz obligātu poti, un, ja netiec, vari pārcelt laiku, nevis atteikties vispār?

– Tieši tā! Cilvēks ierodas uz poti, ģimenes ārsts un medmāsa visu izskaidro, ja ir kādi jautājumi. Es esmu skaidrojusi vakcinācijas jautājumus cilvēkiem, kuri mani atpazīst kā ārsti, gan veikalos, gan tirgos.

Daudzi uzdod jautājumus. Cilvēks saka, ka viņam ir cukura diabēts un viņam teikts, ka nevar vakcinēties. Es saku, ka jāiet jau šodien, jo viņa situācijā tas ir papildu risks dabūt kovidu, var būt komplikācijas. Nākamā reizē jau sastaptais bija sapotējies un teica paldies par iedrošināšanu.

Šobrīd ārkārtīgi labi ir tas, ka ir noteikta obligātā vakcinācija konkrētās jomās, redzams taču, kā strauji vakcinācijas aptvere ir pieaugusi. Te redzams, ka obligātumam bija jābūt jau pašā sākumā. Šādās situācijās ir jābūt strikti pieņemtiem lēmumiem, tā nav tāda izvēle, kādu kleitu vilkt, un te nevar ilgi spriedelēt. Tā ir sabiedrības veselība un drošība.