Sēņu sezona nekad nebeidzas, bet to augšana ļoti atkarīga no laikapstākļiem – kādi būs tie, tādas arī būs sēnes. Pagaidām prognozē, ka tuvākās nedēļas dienas būs lietainas un siltas, tas sēnēm patīk, un

pastāv cerība, ka šogad būs laba raža salīdzinājumā ar pagājušo gadu, kad jūlijs bija sauss un sēņu aktivitāte sākās tikai augustā.

Šobrīd mežā sēņu ir diezgan maz, jo ir pasauss, daži lasa gailenes, taču sēņotāju aktivitāte nav īsti sākusies. Svarīgs ir lietus un lai nav pārlieku karsts vai auksts. Vajag, lai mitrums augsnē noturētos.

Man pašai nav tādu konkrētu vietu, kur dodos sēņot. Vietas katram jāmeklē pašam, jāskatās lokālie apstākļi – pēc koku sugām un mežu tipiem, vai tas ir priežu vai egļu mežs. Ja ir karsts laiks, tad jāmeklē mitrākās vietas, purvu malas. Sēņotājiem iecienītākie parasti ir priežu meži, bet, ja tur būs kāds lapu koku pudurītis vai bērzi, apses, tad der apskatīties visapkārt.

Jāņem vērā mikroklimats, vienreiz sēnītes augs uzkalniņā, citreiz, iespējams, meža ieplakā.

Latvijā aizvien vairāk ir cilvēki, kuri mežā vispār nesper savu kāju, baidoties no dažādām radībām, un tad atkal ir dabas mīļotāji un vērotāji, kurus interesē ne tikai sēnes, bet viss dabā notiekošais, arī citas dabas veltes un dažādi kukainīši. Cilvēku skaits, kuri interesējās par sēņu daudzveidību, ir ievērojami pieaudzis.

Sēņotājiem jāatceras, ka Latvijā aizliegts sēņot visos dabas rezervātos, kas ir cilvēka darbības neskartās teritorijas un kur nodrošināta dabisko norišu netraucēta attīstība, lai aizsargātu un pētītu retās ekosistēmas.

Katru gadu joprojām novērojama cilvēku saindēšanās ar indīgajām sēnēm. Interesantākais ir tas, ka

lielākoties saindējas tie pieredzējušie sēņotāji, kuri nereti uzskata, ka visas sēnes pazīst, lai gan patiesība ir cita.

Piemēram, lielo dižsardzeni sajauc ar zaļo mušmiri. Jāatceras, ka zaļās un baltās mušmires ir īpaši bīstamas ar to, ka saindēšanās simptomi parādās tikai pēc pāris dienām, un, ja saindēšanās jau skārusi aknas vai nieres, tas var beigties letāli.

Latvijas mežos aug arī halucinogēnās sēnes, kuras šo sēņu mīļotāji gan reti atrod, bet arī šīs mazās, brūnās sēnītes viegli var sajaukt ar citām. Iesācēji parasti mežā uzvedas piesardzīgāk un, ja pazīst gailenes, tad lasa tikai šīs sēnes.

Vispareizāk būtu lasīt tikai tās sēnes, kuras pazīsti par 100%, bet tās, kuras nepazīsti, labāk neaiztikt. Es pati ar sēnēm darbojos vairāk nekā 40 gadus un noteikti nevaru apgalvot, ka visas sēnes mežā pazīstu.

Sēnīte ir jāapskata no visām pusēm, ne tikai cepurīte vai krāsa, jāskatās arī kātiņš un tā pamatne.

Mušmirēm pie kātiņa redzams gredzens, kas ir plāns un dažreiz var arī nokrist, tāpēc jābūt ļoti piesardzīgiem, kā arī ir bumbulis pie kātiņa pamatnes, kas ir visdrošākā pazīme, pēc kuras saprast, ka sēne ir indīga.

Iesaku sēnītes nogriezt, nevis raut ārā no augsnes. Tad tās būs tīrākas un nebūs jāmazgā, kas atvieglos arī to cepšanu, jo sēnes labi uzsūc mitrumu.

Inita Dāniele, Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģe

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.