To, ka pedagogi ir nepasargāti gan no vecāku, gan skolēnu emocionālās vardarbības, ir taisnība. Līdz ar to jebkurš mēģinājums to mainīt ir atzīstams.

Tomēr, lasot grozījumus likumā, rodas jautājums – vai līdz šim pret skolotāju drīkstēja izturēties emocionāli vai fiziski vardarbīgi? Manuprāt, nē. Ne pret vienu cilvēku nedrīkst tā izturēties, tas ir vai nav noteikts ar likuma spēku.

Skolā mēs vienmēr ļoti nopietni izturamies pret emocionālās vardarbības gadījumiem pret skolotājiem un darbiniekiem. Ja uzzinām par šādiem gadījumiem, mēs tos skatām un vērtējam. Svarīgi, lai no konkrētā skolēna puses vardarbība neatkārtotos. Ir gadījumi, kad skola ziņo policijai par skolēnu emocionālo vardarbību pret darbiniekiem.

Ja saprotu pareizi, tad likuma grozījumi paredz direktora atbildību un pienākumu ziņot iestādes dibinātājam, kurš savukārt vērtē situāciju un nepieciešamības gadījumā ziņo tiesībsargājošām institūcijām. Šis ceļš var izrādīties ļoti garš situācijās, kurās būtu jāreaģē nekavējoties.

Viena no mūsu skolas vērtībām ir cieņa, tas nozīmē cieņu visos līmeņos – gan pret sevi, gan otru, gan saskarsmē. Sevi patiesi cienošs cilvēks nekad nebūs vardarbīgs pret otru. Ja arī kādreiz ir domstarpības vai konflikti, mēs mācām tos risināt cieņpilni, balstoties uz faktiem, ne emocijām, un nepazemojot otru.

Varu apstiprināt, ka pedagogi piedzīvo emocionālu vardarbību ne tikai no skolēniem, bet arī no viņu vecākiem.

Ir vecāki, kuri uzskata, ka pedagogam jāstrādā režīmā 24/7. Bērni vecākiem dažādas situācijas atstāsta no sava skatpunkta, bieži sev labvēlīgākā gaismā, noklusējot cēloņus vai sagrozot faktus. Un tā jau dara ne tikai bērni, bet mēs visi, tā ir cilvēka daba.

Parasti mēs pieņemam, ka tam, kurš situāciju pastāsta pirmais, ir taisnība. Tā gadās arī ar vecākiem. Tas ir saprotami, ka vecāki bieži viennozīmīgi notic savam bērnam, nepieļaujot, ka stāstītais ir bērna interpretācija.

Nereti emocionālā vardarbība pret skolotāju ir nesaprašanās, nepietiekamas un uz emocijām balstītas komunikācijas dēļ. Kad sarunā izmanto faktus, argumentus un reālus datus, bieži viss noskaidrojas. Protams, ka ir arī situācijas, kurās komunikācija ir ļoti sarežģīta vai pat neiespējama. Bet tas jau nav tikai skolā.

Viskritiskākais posms, kad bērni pret skolotāju izturas necienīgi, ir 6.–8. klase.

Un visdrīzāk tas ir vecumposma īpatnību dēļ. Skolēni no bērniem veidojas par pusaudžiem, un viņos pašos ir pretrunas, nesaprašana, kas ar viņiem notiek, kas izpaužas uzvedībā, attieksmē un saskarsmē.

Cilvēki visu savu apzinīgo mūžu mācās komunicēt, sadarboties, ieklausīties un pieņemt dažādus viedokļus. Bērni saskarsmes prasmes mācās no pieaugušajiem, vērojot viņus ikdienā.

Ir teiciens, ka nevajag audzināt bērnus, bet vajag audzināt sevi, jo bērni vienalga izaugs līdzīgi mums. Mūsu pieredze un prasmes veidojas gan no mūsu zināšanām, gan no mūsu pašu kļūdām. Tikai analizējot tās, izdarot secinājumus, mums ir iespēja pilnveidoties.

Noteicošā nozīme ir ģimenei, jo bērns aug ģimenē, vecāki ir viņiem paraugs, kas ieaudzina bērnos vērtības, pirmās saskarsmes un komunikācijas prasmes. Ja ģimenes vērtība ir cieņa, tā būs arī bērna vērtība.

Es ļoti ceru, ka mūsu skolas pedagogi nenoklusē piedzīvotas vardarbības situācijas. Mēs ilgstoši pie tā arī strādājam, ka nedrīkst klusēt, nedrīkst ļaut sevi pazemot, jo skolēnam ir tiesības mācīties, bet skolotājam – strādāt.

Protams, ka skolotāja personībai ir liela nozīme. Kā jau teicu iepriekš, ja starp skolēniem un skolotājiem valda savstarpēja cieņa, tad apzināti emocionālās vardarbības gadījumi ir praktiski neiespējami. Ne tikai skolotājam, bet visiem cilvēkiem būtu jābūt godīgiem, patiesiem, taisnīgiem, tolerantiem pret dažādību, iecietīgiem.

Sabiedrība ir mainījusies un līdz ar to arī skola, jo skola ir sabiedrības spogulis. Domāju, ka

viens no iemesliem, kas ir novedis pie esošās situācijas, ir mūsu valsts pārlieku liberālie likumi attiecībā uz skolēnu un vecāku tiesībām,

paredzot tikai teorētisku atbildību par likumā noteikto pienākumu neievērošanu.

Uzskatu, ka skaidri un saprotami jānosaka katras puses atbildība, reāli sodi, kas konsekventi tiek piemēroti gadījumos, ja kāda no pusēm neievēro tai uzlikto atbildības daļu.

Vispārējais sabiedrības viedoklis ir tāds, ka mūsu izglītība ir slikta (es tam nepiekrītu) un ka pie tā vainojami skolotāji. Mana pārliecība ir tāda, ka nevienam neko nevar iemācīt, ja viņš pats nemācās, un šī brīža situācija pieļauj to, ka skolēni var nemācīties, un tajā visbiežāk tiek vainoti skolotāji.

Mācīšanās vispirms ir skolēnu atbildība, skolotājs ir kā palīgs, atbalstītājs un vadītājs skolēnu izziņas procesā.

Inta Korņējeva, Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolas direktore