Svētdien, 14. jūnijā, kā ik gadu šajā dienā, tāpat kā
25.martā, pie ēkām jāpaceļ Latvijas karogi sēru noformējumā. Jo 14.jūnijs ir
diena, kad godinām komunistiskā genocīda upuru piemiņu, godbijībā noliecam galvas
to priekšā, kas pārdzīvoja izsūtījuma šausmas.

1941.gada 14.jūnijā bez tiesas un sprieduma nevainīgi
cilvēki tika sadzīti lopu vagonos un izsūtīti uz Sibīriju, atrauti no tēvu
zemes, no ģimenēm, no sev tuviem cilvēkiem. Viņi kļuva cilvēki bez nākotnes.

Tāds liktenis piemeklēja arī 1371 Liepājas pilsētas un
apkārtnes iedzīvotāju. Viņi bija to Latvijas 15424 nelaimīgo skaitā, kas tajā
drausmīgajā naktī tika deportēti – gan lieli, gan mazi, gan veseli, gan slimi,
gan pavisam veci cilvēki, gan zīdaiņi.

Tie it kā ir tikai sausi cipari. Vismaz daļai ļaužu. Taču ir
maz ģimeņu, kur vismaz kāds no ģimenes locekļiem nav bijis izsūtīts. Un šiem
cilvēkiem 14.jūnijs un 25.marts ir īpašas dienas.

Izsūtījumā Sibīrijā bija mani tuvinieki gan no tēva, gan
mātes puses – tēvs, māte, viņu vecāki, vecvecāki, onkuļi un tantes.

Manā bērnībā tuvinieki par Sibīrijas laiku praktiski
nerunāja – tas bija tabu temats. No vecāku mutēm nedzirdēju ne vārda par šo
tēmu. Vien tēva tante – cieta sieva, kurai izsūtījuma dēļ bija smagi sabojāta
veselība un atņemta privātā dzīve, pa reizei izmeta kādu teikumu. Kad paaugos,
viņa šo un to arī pastāstīja.

Atklātāk par izsūtījuma laiku radinieki sāka runāt Atmodas
laikā. Protams, žēl, ka tad jau aizsaulē bija devušies vecākā gada gājuma
radinieki, bet arī no vecākiem dzirdēju stāstus, kurus klausoties, mati cēlās
stāvus.

Māte, kurai izsūtīšanas laikā bija vien pieci gadiņi, Sibīrijas
laiku atceras salīdzinoši miglaini. Turklāt viņai, kā jau mazam bērnam, daudz
kas no Sibīrijas šausmām tika aiztaupīts – audžuvecāki, ar kuriem kopā māti
izveda, rūpējās par meitenīti, centās sarūpēt bērnam pašu labāko iespējamo.

Smagāks Sibīrijas laiks bija tēvam, kuram izvešanas laikā
jau bija 8 gadi. Liktenīgajā naktī sētā iebraukuši krievu zaldāti, desmit
piecpadsmit minūšu laikā likuši sakravāt pašu nepieciešamāko, sadzinuši kravas
mašīnas kastē un aizveduši uz dzelzceļa staciju. Tur vīri atšķirti no sievām ar
bērniem. Atsevišķi pa dzimumiem cilvēki sadzīti lopu vagonos.

Ceļu tēvs joprojām atceras ar asarām acīs. Cilvēki kā siļķes
mucā gulējuši, cits pie cita saspiedušies uz cietajām koka lažām un vagona
grīdas, saldami, jo pa lopu vagona šķirbām svilpojis vējš. Vissmagāk viņam
joprojām sāp tas, ka ceļā mirušos kādā no stacijām kā saiņus izmetuši no
vagoniem. Joprojām nav zināmas tuvinieku kapavietas. Tāpat bezgala pazemojoša
bijusi dabisko vajadzību kārtošana turpat pie sliedēm – visiem rindā…

Tālumā mitinājušies neiedomājamos apstākļos – zemnīcās… Utu
apsēsti… Tēva tantei no vienas puses paveicies – viņa strādājusi fermā, kur
bijis iespējams nozagt pa teļiem paredzētam sojas plācenim, lai pabarotu
bērnus. Bet puisēnam savos astoņos deviņos gados ar buļļu pajūgu bija jābrauc
desmitiem kilometru tālu stepē pēc siena, riskējot kļūt par vilku barību.

Tieši tur arī tēvs sabojāja veselību. Par Sibīriju viņam ik
dienu atgādina gan sabojātais kuņģis, gan atsaldētā mugura, gan arī pārslodzē
sapūlētā sirds.

Tikpat sāpīga pēc daudziem gadiem bija atgriešanās dzimtenē
– tā sagaidīja pat naidīgi. Dzimtās mājas bija pilnībā nopostītas, pat no ābeļu
dārza pāri nebija palicis nekas – kolhoza laikā veiktās meliorācijas rezultātā
piekalne savus vecos saimniekus sagaidīja ar mālainiem arumiem.

Turklāt dzimtajā pagastā no Sibīrijas pārbraukušajiem,
kuriem bija vien tik cik mugurā un finiera koferī, apmesties neļāva – viņi tika
uzskatīti par nodevējiem, kas ir bīstami. Šis te nodevēja zīmogs bija teju vai
kā pierē iededzināts – nebija cerības ne uz labu izglītību, ne baltu darbu…

Protams, Latvijai atgūstot neatkarību, vecāki, tāpat kā
pārējie, kuriem bija tā laime dzīviem atgriezties no Sibīrijas un sagaidīt
valsts neatkarības atgūšanu, tika atzīti par represētajiem. Taču tas neatgrieza
izpostīto dzīvi, neatdeva senču mājas, veselību. Un neteikšu, ka tās atlaides,
ko represētie saņem medicīnas iestādēs un, iegādājoties medikamentus, ir īpaši
lielas – šiem cilvēkiem izsūtījumā sabojātās veselības lāpīšanai bez ievērojama
daudzuma dārgu medikamentu ikdienā neiztikt.

Tāpēc man 25.marts un 14.jūnijs (kaut arī tieši šajā dienā
padomju laikā esmu nākusi pasaulē) acīs vieš asaras…