Saeimas deputāts Imants Parādnieks trešdien, 4.februārī, Saeimas
Budžeta un finanšu komisijas Nodokļu politikas apakškomisijas sēdē ienākumu
nevienlīdzības mazināšanai valstī rosināja ieviest diferencētu neapliekamo
minimumu un diferencētus iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus par
apgādībā esošu personu.

Tostarp viena no I.Parādnieka iniciatīvām paredz ieviest
papildus solidaritātes likmi valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām
0,5% apmērā kā bezbērnu nodevu. Tāpat viņš aicināja apsvērt papildus nodokļu
atvieglojuma noteikšanu vecākam, kurš viens audzina bērnus.

Runājot par pēdējo, manuprāt, tā ir runga ar diviem galiem.
No vienas puses, protams, tikai apsveicami, ir noteikt nodokļu atvieglojumus vecākam,
kurš viens audzina bērnus. Dzīvē gadās visādi, un tikai vienam no vecākiem
uzņemties rūpes par atvasi var nākties vairāku iemeslu dēļ. Tas var notikt ne
tikai ģimenes izjukšanas gadījumā, bet arī traģēdijas rezultātā, kad viens no
vecākiem aiziet no dzīves.

Taču skatoties no otras puses, jautājums kļūst slidens.
Proti, vai I.Parādnieka kungs, lai uzlabotu demogrāfisko situāciju valstī,
mudina sievietes pieņemt lēmumu kļūt par vientuļajām mātēm, vienpersoniski
pieņemt lēmumu dzemdēt mazuli un audzināt to vienai, bez otrās pusītes? Vai
cienījamais deputāta kungs ir padomājis par to, ka bērnam svarīgi ir augt
pilnvērtīgā ģimenē?

Savukārt deputāta kunga rosinājums ieviest bezbērnu nodevu
vismaz manī raisa niknumu. Šķiet, deputāta kungs stūrē bijušās Padomju
Savienības virzienā, jo tolaik visiem, kuri sāka darba gaitas, arī tikko
pilngadību sasniegušiem jauniešiem, bija jāmaksā bezbērnu nodoklis.

Uzskatu deputāta kunga ierosinājumu par nepārdomātu.
Pirmkārt, jauniešiem, kuri tikko sākuši strādāt, vēl nav nostājušies uz kājām
un nodibinājuši ģimeni, noteikti nebūtu piemērojama bezbērnu nodeva. Otrkārt,
arī jaunajām ģimenēm, kuras mēģina nostāties uz kājām, īrē savu pirmo mājokli,
par to maksājot ievērojamu daļu no savas nelielās aldziņas, nebūtu prātīgi
uzlikt papildus slogu. Kāpēc mudināt Latvijas jaunos cilvēkus pēc iespējas
ātrāk radīt bērnus, ja Eiropas pieredze rāda, ka pēdējā laikā aizvien vairāk
ģimeņu par ģimenes pieaugumu sāk domāt nobriedušā vecumā, kad iegūta laba izglītība,
ir stabils darbs?

Un visbeidzot, ir taču ļoti daudz cilvēku, kuriem vienkārši
nevar būt bērnu! Sieviete jau tā pārdzīvo, ka viņai liegta iespēja kļūt par
māti, bet tajā pašā laikā viņai vēl uzliks bezbērnu nodokli?

Protams, tūdaļ man saklups krāgā, norādot, ka ģimene, kura
kāda iemesla dēļ nevar tikt pie sava bērniņa, taču var adoptēt mazuli, jo ir
taču tik daudz pamestu bērniņu. Bet vai ļaudis, kuri atļausies izteikt šos
aizrādījumus, ir aizdomājušies, kādēļ bezbērnu pāri atsakās no šīs iespējas? Adoptēt
bērnu ir ļoti nopietns solis, pirms kura speršanas nobrieduši cilvēki izsver
visus ”par” un ”pret”. Un viens no iemesliem, kādēļ atturas no sveša bērna
pieņemšanas nereti ir bažas par iespējamajiem riskiem.

Protams, ļoti lielu lomu spēlē vide, kādā bērns aug,
audzināšana. Taču tikpat liela loma ir iedzimtībai. Adoptējot svešu bērnu, ar
to jārēķinās. Jārēķinās ar pataloģijām utt.

Un būsim reāli – lielākā daļa bērnu, no kuriem atteikušies
vecāki un kuri adoptējami, diemžēl nenāk no tām labvēlīgākajām ģimenēm…
Piemēram, vecāki ir alkoholiķi… Vai piemēram, no mazuļa atteikusies meitene,
kurai grūtniecība bijusi nevēlama, tādēļ tās laikā jaunā dāma ne vien
smēķējusi, bet arī no alkohola lietošanas nav atteikusies…

Trešdienas vakarā televīzijā I.Parādnieks taisnojās, ka viņa
ierosinājums par bezbērnu nodokli paredz, ka būs grupas, uz kurām bezbērnu
nodeva neattieksies. Piemēram, cilvēki, kuriem nevar būt bērnu.

Cienījamajam deputāta kungam gribētos pavaicāt, vai viņam
nav ienācis prātā, cik pazemojoši sievietēm, kurām nevar būt bērnu un kurām jau
tā šī iemesla dēļ ir psiholoģiska trauma, būs censties pie ārsta sarūpēt
nepieciešamos dokumentus un staigāt pa instancēm, lai pierādītu, ka viņas
patiesi nevar pasaulē laist bērniņu…

Nav noslēpums, ka jau tā Austrumeiropā, tostarp Latvijā,
sievietes ir sliktākā situācijā, nekā vīrieši. Viens no piemēriem – pieņemot
darbā strādniekus, darba devēji bieži priekšroku dod vīriešu kārtas
darbiniekiem, pamatojoties ar to, ka vīrieši mazāk kavē darbu un citu apsvērumu
dēļ. Un kā gan ne, lielākoties tieši sievietes taču dodas dekrēta atvaļinājumā,
mazuļa saslimšanas gadījumā ņem slimības lapu… Tāpat statistikas dati rāda,
ka sievietēm nereti tiek maksāta mazāka alga nekā tā saucamā stiprā dzimuma
pārstāvjiem, kaut bieži vien tieši sievietes ir apzinīgākās strādnieces, kaut
viņām paralēli darba pienākumiem ir arī rūpes par ģimeni.

Strādājošie – ne tikai vīrieši, bet arī sievietes, ik mēnesi
nodokļos iemaksā naudu, par ko tiek uzturēti arī cietumnieki. Strādājošie sev
pensiju pelna paši. Kādēļ tad tos, kuriem nevar būt bērnu, pazemot un nostādīt
sliktākā situācijā par cilvēkiem, kuri ne dienu savā mūžā nav strādājuši algotu
darbu, maksājuši nodokļus, bet pasaulē laiduši virkni bērnu? Minēšu piemēru,
kas, visticamāk, daļā sabiedrības izraisīs sašutumu. Sieviete, kura ne dienu
nav strādājusi, bet laidusi pasaulē duci bērnu, saucas daudzbērnu māte, kaut
patiesībā par bērniem nerūpējas. Bērni, atvainojiet, plikām pakaļām skraida apkārt,
viņus pabaro kaimiņi un skola, bet apģērbj pašvaldība. Bet sievieti daudzinām,
jo viņa taču ir daudzbērnu māte, kaut patiesībā bērnus vienkārši ”ražo”, lai
tiktu pie pabalsta…

Bet tajā pašā laikā tās sievietes, kuras ļoti vēlētos
bērnus, būtu gatavas par tiem rūpēties, kuras nespējas radīt bērnus dēļ naktīs
raud spilvenā, vēl sodīsim ar mesliem –  bezbērnu
nodevu…

Par laimi, nupat deputāta kunga ierosinājumiem aplauzti
spārni. Proti, Finanšu ministrija šodien, 5.februārī, nav atbalstījusi bezbērnu
nodevas ieviešanu. Ministrija atbalstījusi principu, ka ģimenes ar bērniem ir
atbalstāmas no valsts puses, ne sankciju palīdzību.

Jācer vien, ka atkārtoti jautājums par pazemošanu netiks
cilāts.