Pa ielu pretim nāk jauna sieviete. Skaista, labi ģērbusies. Savādi šķiet tikai tas, ka drūmajā dienā viņai uz acīm saulesbrilles. Kāpēc? Dāma skumji pasmaida: viņas dzīvesbiedrs palaidis rokas… Darba diena. Pulkstenis vien desmit no rīta, kad policijā atskan palīgā sauciens uz vienu no daudzdzīvokļu mājām – jaunas sievietes draugs, būdams iereibis, kļuvis agresīvs.

Manī šādas situācijas raisa skumjas. Kur paliek sievietes pašcieņa, ar šādu draudziņu veidojot attiecības un saistoties? Pieļaut, ka tevi ne tikai izrīko, uzskatot par zemākas kastas pārstāvi, bet vēl pret tevi paceļ balsi un roku?! Kā vārdā?

Dzimumdziņa? Protams, statistika apliecina, ka sieviešu uz šīs baltās pasaules ir vairākums. Ja atmiņa mani neviļ, tad uz vienu vīriešu kārtas pārstāvi pa trim dāmām. Turklāt tie labie vīri jau pa žogmalēm nemētājas… Bet neesam taču dzīvnieki, lai ļautu dzimumdziņai diktēt noteikumus!

Jeb tie ir sabiedrībā iesīkstējušie standarti, ka sievietei pie sāniem jābūt pretējā dzimuma pārstāvim? Bet nedzīvojam taču akmens laikmetā! Vai tiešām sievietes gatavas paciest emocionālu, psiholoģisku un pat fizisku vardarbību, lai tikai nebūtu jāatzīst: esmu viena!

Turklāt ilgtermiņā šāda sieviete, kas ne tikai pieļauj pret sevi psiholoģisko teroru, bet neko nedara arī, lai apturētu fizisku vardarbību, zaudē cieņu līdzcilvēku acīs. Arī savu bērnu, ja viņai tādi ir. Un kādu pieredzi gūst bērni? Ka sievietes pazemošana no pretējā dzimuma ir norma? Vai tā vairs iespējams acis uz augšu pacelt? Un vai tā iespējams veiksmīgi konkurēt darba tirgū?

Ne jau velti sena gudrība māca: cieni pats sevi, tad arī citi sevi cienīs.

Vai tiešām sievietes šajā gadsimtā sevi uzskata par tik necilām būtnēm, lai par katru cenu censtos sev blakus noturēt kādu ”bikšaini”? Ja ne to inteliģentāko un vērtīgāko eksemplāru, tad vismaz kaut kādu, lai tikai būtu?

Bet var taču dzīvot viena, cienot sevi. Lai man te gudrinieki neoponē, ka tādējādi nevar bērnus uzturēt un galus savilkt kopā! ”Bikšaina piekabe”, ko visu laiku nemitīgi jāvelk līdzi, un ja vēl tajā regulāri jālej iekšā aliņš vai cita stiprāka dzira, situāciju vēl vairāk sarežģī.

Ja tā saucamais vīrietis reiz atļāvies roku pacelt, tad gandrīz droši var zināt, ka tas atkārtosies. Un ja šāds izgājiens vienreiz pieļauts, kāds to var sākt uzskatīt par normu.

Nu neesam taču tās mentalitātes piederīgie, kas uzskata: jesļi bjut, značit ļubit… Nē! Tādēļ reizē, ja bikšainis paceļ roku, viņa mantiņas jāsakrāmē, kaut gružu maisos, un jāizliek aiz durvīm!

Ita Cērmane,
žurnāliste pēc pārliecības un aicinājuma