Pagājušajā nedēļā tika paziņots, ka sākušies renovācijas
darbi Flotes ielā 7, Liepājas Nakts patversmes ēkas pirmajā stāvā, kur līdz gada
beigām plānots ierīkot zemākā līmeņa nakts patversmi. Tajā sola četras telpas
ar pavisam vienkāršiem apstākļiem – bez gultām, bez ēdināšanas, bet ar
apsildāmām grīdām, vannas istabu un tualeti. Un šajā zemākā līmeņa patversmē
varēšot izmitināt ap diviem desmitiem cilvēku.

Apsveicami! Mūsu pilsētā jau daudzus gadus darbojas nakts
patversme, kur var apmesties ap pusotra simta bezpajumtnieku. Taču ir viens
”BET”. Proti, šī pajumte pieejama tikai personām, kuras nav alkohola reibumā. Bezpajumtnieki,
kuru elpa dvako pēc grādīgās dziras, pajumtē netiek ielaista. Tāda ir
Patversmes kārtība.

Taču diemžēl liela daļa bezpajumtnieku vārda vistiešākajā
nozīmē ir ”bomeri”, kuri bez apreibinošās dziras ne dienu iztikt nevar. Turklāt
viņiem nav pieņemami arī Patversmes pārējie iekšējās kārtības noteikumi –
mazgāties, gulēt tīros palagos, nečurāt garām podam utt.

Profesionālo pienākumu pildīšanas laikā nācies komunicēt ar
ievērojamu skaitu bezpajumtnieku. Protams, ir daļa, kas Patversmes pajumti
izmanto nelāgas apstākļu sakritības dēļ, kas pa dienu iet darbā vai to meklē un
tikai nakts melnumu ziemas spelgonī pārlaiž Nakts patversmē. Taču tos
bezpajumtniekus, kuri nevēlas mainīt mūžīgo pļēgurošanu, kravāšanos pa
gružkastēm un citus nelāgos paradumus pret normāliem apstākļiem, pārveidot vai
saukt pie kārtības ir praktiski neiespējami. Viņi labāk atsakās no cilvēcīgiem
apstākļiem, nekā mainās.

Un tad tiek meklētas visdažādākās pajumtes, kur aukstajā
laikā patverties. Kāds mēģina iemitināties pagrabā vai bēniņos, kāds cits par
patvērumu izraugās kādu šķūnīti. Vēl kāds sildīties mēģina daudzdzīvokļu māju
kāpņu telpās vai pamestās būvēs.

Šķiet: cilvēki vien jau ir, viņiem salst, jāpažēlo. Taču
neapzinīgo bezpajumtnieku žēlošana var beigties bēdīgi pašiem žēlotājiem.
Šķūnītī vai pamestā ēkā iemitinājies bezpajumtnieks, lai sasildītos, var būvē
sakurt ugunskuru, tādējādi piesaucot ugunenelaimi. Var, salietojies apreibinošo
dziru, aizdedzināt savu migu. Sekas ikvienam ir skaidras. Arī operatīvo
dienestu apkopotā informācija rāda, ka rudenī, sākoties aukstākam laikam, šī
iemesla dēļ paaugstinās ugunsbīstamība.

Tādēļ pilsētas pašvaldības lēmums izveidot zemākā līmeņa
patversmi bezpajumtniekiem, kuri  ir skurbulī,
manuprāt, ir slavējams solis. Pirmkārt, necietīs paši bezpajumtnieki, kuriem
liegta vieta Nakts patversmes gultā. Otrkārt, mazāk apdraudēti būs līdzcilvēki,
kuriem nezinot, viņu īpašumā var būt iemitinājies kāds sasildīties gribošs
klaidonis.

Tiesa, domājot par divkājainajiem klaidoņiem, nevar
neaizdomāties arī par četrkājainajiem klaidonīšiem, kuriem arī ziemā salst. Cik
esmu novērojusi, klaiņojošu suņu pēdējā laikā mūsu pilsētā kļuvis mazāk – bez
pavadām skrejošie pārsvarā ir saimnieku mīluļi, kuri apzināti izlaisti
izskrieties. Toties bezsaimnieka kaķu skaits gan ik gadu palielinās – ir
pagalmi, kur vienuviet var saskaitīt vairākus desmitus minču.

Protams, pilsētā ir divas dzīvnieku patversmes, darbojas
programma ”Noķer, sterilizē, atlaiž”. Kāds varbūt teiks, ka pilsētas pašvaldība
šiem pasākumiem atvēl pārāk maz līdzekļu, taču, manuprāt, problēma ir nevis šim
mērķim paredzētā naudas maka biezumā, bet gan cilvēku attieksmē.

Var ierīkot neskaitāmas dzīvnieku patversmes, ķert un
sterilizēt klaiņojošos dzīvniekus, lai to populācija nepalielinātos, taču
problēma neatrisināsies, ka ļaudis apnikušos mājas mīluļus turpinās izlikt uz
ielas.

Sent Ekziperī ”Mazajā princī” Lapsa Princim teica viedus
vārdus: ”Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām!” Un tā nu ir vissvētākā
patiesība! Turklāt dzīvnieks nav cilvēks, kurš pats izdara izvēli savai
turpmākajai dzīvei – kārpīties uz priekšu un mēģināt atkal nostāties uz kājām
vai grimt aizvien dziļāk purvā, ik dienu aizvadot ar apdullušu galvu.