Gada sākumā plašsaziņas līdzekļos bija lasāma ziņa par to, ka 12 gadus vecs zēns izsaucis policiju, jo tēvs zēnam bija iesitis ar čību pa dibenu pēc tam, kad zēns atteicies pildīt vecāku lūgumu – iznest atkritumus.

Manuprāt, tas notika negatīvu emociju – aizvainojuma un dusmu iespaidā. Iespējams, ka situācijā nostrādāja arī vecumposma īpatnības, kad bērns vispirms impulsīvi rīkojās, bet tikai pēc tam analizēja notikušo. Es uzskatu, ka šajā situācijā vecākiem pacietīgi vajadzēja izskaidrot un pamatot to, kāpēc veicams šis darbs, varbūt kāds no vecākiem izņēmuma kārtā varēja aiziet kopā ar bērnu un tos gružus iznest, jo nereti izdodas ar bērnu aprunāties kopīgi darot kādu darbu.

Balstoties uz savu pieredzi, iesaku vecākiem ar saviem bērniem katru dienu pārrunāt piedzīvoto un paveikto gan skolā, gan ārpus tās, lai nepieciešamības gadījumā pēc iespējas ātrāk varētu savam bērnam palīdzēt saredzēt un izskaidrot atšķirību starp tiesībām un pienākumiem, kā arī izprast un analizēt situācijas, un izdarīt secinājumus, kad patiešām ir nepieciešama citu institūciju iejaukšanās.

Ja bērns ir skolas vecumā un kādā situācijā ir apjucis, tad viņš var meklēt palīdzību izglītības iestādē gan pie klases audzinātāja, gan sociālā pedagoga, gan psihologa, kas noteikti palīdzēs un izvērtēs radušos situāciju un turpmāko rīcību.

Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad bērns vai klases audzinātājs, vai arī viens no vecākiem ir vērsies pēc palīdzības un ziņojis par fizisku vai emocionālu vardarbību. Katrs gadījums ir individuāls, tas ir jāizvērtē ļoti rūpīgi un atbildīgi, tāpēc vardarbības gadījumos fakta konstatēšanā pieslēdzas gan sociālais pedagogs, gan psihologs, gan skolas medmāsa, kā arī tiek ziņots citām institūcijām, kuras pārstāv bērnu intereses.

Jā, reizēm bērni pārspīlē – atceras par savām tiesībām, taču aizmirst par pienākumiem. Tādā veidā vecākus, kuri rūpējas par savām atvasēm, iedzen tādā kā strupceļā.

Arī manā praksē ir bijušas situācijas, kad skolēns sarunā ar vecāku un mani – sociālo pedagogu – saka, ka viņam ir tiesības un, ja vecāks tās nerespektēs, tad ziņos attiecīgajām institūcijām.

Šādos gadījumos ir ļoti vērtīgi un nepieciešami nekavējoties bērnam saprotamā veidā atgādināt un izskaidrot arī par pienākumiem, jo visbiežāk vecāku uz skolu aicina tāpēc, ka skolēns neizpilda kādu no saviem pienākumiem – vai nu neattaisnoti kavē mācību stundas, vai ir nesekmīgs vairākos mācību priekšmetos, vai pārkāpj skolēnu iekšējās kārtības noteikumus.

Manuprāt, ļoti trāpīgi ir teikts Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas mājaslapā, ka: ”Bērnam pildīt savus pienākumus ir tikpat svarīgi, kā uzmanīt, lai tiek ievērotas viņa tiesības!” Ievērojot minēto, nedrīkstētu nonākt galējībās, tāpēc jāatceras, ka katrs gadījums ir individuāls.

Kopumā ņemot varu secināt, ka bērni mūsdienās izprot gan savas tiesības, gan pienākumus, taču realitātē vērojams, ka bieži vien bērni labāk atceras par savām tiesībām nevis pienākumiem, jo tas ir izdevīgāk.

Ņemot vērā savu pieredzi, audzinot dēlu, varu teikt, ka bērniem audzināšanas procesā netiešā veidā ir jāskaidro gan tiesības, gan pienākumi tos īpaši neuzsverot un neatdalot vienu no otra jau no agrīna vecuma. Iespējams, ka tad tas rezultāts būs pozitīvāks.

Manuprāt, lai bērnam iemācītu atbildības sajūtu un pienākumus, šim procesam jānorit ļoti pakāpeniski un sākot no agras bērnības, ievērojot vecumposma īpatnības. Jebkurā vecumposmā ar bērnu ir jārunā, jāpaskaidro, jāizskaidro viena vai otra rīcība, kā arī jāuztic kāds viegli veicams darbs un pienākums, piemēram, savu mantu savākšana, istabas sakārtošana, konfekšu papīru izmešana gružu kastē u.c.. Reizēm savam pusaudzim atkārtoju šādu frāzi: ”Katram aiz sevis ir jāsavāc pašam!” un secinu, ka tas nostrādā, taču jāsaka, ka rezultāts ir pateicoties nepārtrauktam audzinošam darbam daudzu gadu garumā, kas prasījis būt ne tikai pacietīgai, bet arī savaldīgai un atbalstošai.

Jana Pāvila, J.Čakstes Liepājas pilsētas 10.vidusskolas sociālā pedagoģe