Iekšlietu ministrija pārstrādājusi iepriekšējos Ministru kabineta noteikumus par prostitūcijas ierobežošanu. Tā cer tos padarīt par efektīvu šās parādības kontroles mehānismu. Prostitūcija nav parādība ārpus visas sabiedrības, bet sabiedrība tai ir auglīgs fons. Ne tāpēc, ka tai būtu liels pieprasījums vai ka tas būtu kas ārkārtīgi prestižs, bet tajā nozīmē, ka sabiedrība un laikmeta gars, kurā dzīvojam, ir seksualizēts. Mums ir seksīgas mašīnas, seksīgi mobilie telefoni utt. Viss seksīgs, līdz pārākuma pakāpei. Bez hiperseksualitātes piejaukuma nav iespējams noskatīties ne dezodoranta, pat ne košļājamās gumijas reklāmu. Runāt par prostitūciju kā vienu sakropļotas seksualitātes veidu nevar. Vai tā būtu Iekšlietu ministrija, vai valdība kopumā, kas kaut kādā veidā, lietojot varas sviras, gribētu ierobežot šo parādību, domāju, ka tas lielā mērā nolemts neveiksmei. Likumu apies ar līkumu, jo šeit ir daudz delikātu un nedefinējamu lietu. Jāņem vērā seksualitātes izpratnes konteksts, kādā dzīvo visa sabiedrības majoritāte. Paukštello savā laikā dziedāja: “Vai tur tālāk nedrīkst? Drīkst!” Domāju, ka tas ir labs skaitāmpantiņš, ko varētu skaitīt. Kā tas nākas, ka laikā, kad gandrīz visu drīkst, šo pēkšņi nedrīkst? Tas ir jautājums, kas noteikti radīsies, jo prostitūcija nedzīvo kādā noslēgtā vidē. Nav arī lielas drošsirdības novilkt smalku robežu, kur prostitūcijas iedīgļi rodas. Vai tas skar tikai personu, kura sniedz seksuālos pakalpojumus par naudu, vai arī to, kura to dara par baudu vien? Un ja to definē kā divas trīs jaunas draudzības katru dienu? Kāpēc seksuāli kontakti skolas vecuma jauniešiem pēkšņi ir ārpus prostitūcijas konteksta? Jābūt godīgai attieksmei pret visu kopā.

Tas mūs aizved pie atziņas, ka jautājums par prostitūciju ir jautājums par tikumības izpratni, par šķīstības izpratni. Ja morāles jomā viss ir kaut cik apķēzīts, kāpēc vienā vietā pēkšņi tāda uzcītība ierobežojumiem? Neesmu pret tiem, taču varbūt pie reizes savest kārtībā visu vai vismaz vēl kliedzošākas lietas. Dubulti standarti nav atzīstami. Piemēram, ja ģērbšanās manieres pilsoniskā vidē gandrīz neatšķiras no tām, kā ģērbjas cilvēks, kas piedāvā seksuālus pakalpojumus, tad ir jautājums: kāpēc ārēja līdzināšanās prostitūcijai var būt norma un ir akceptējama, bet citu aspektu dēļ sauc pie kriminālatbildības? Tas ir tikumības izpratnes jautājums. Ja gribas ierobežot prostitūciju, tad jārunā par tikumības atjaunošanu šī jēdziena plašākā nozīmē. Jārunā par to, ka nedrīkst oficiāli zagt, to nedrīkst nedz likuma nepilnību dēļ, nedz likumīgu noteikumu ietvaros. Tad jārunā, ka nedrīkst medijos melot, nedz reklāmā, nedz vēlēšanu kampaņā, nedz par naudu, nedz nekompetences dēļ. Ja morāles kuģis vienmērīgi grimst, kāpēc tieši šī viena kajīte ir tik aktuāla? Esmu par to, ka prostitūcijai veselīgā sabiedrībā nav sevišķas ložas. Ja kāds ir ievērojis prostitūcijas problemātikas lielumu, lai ievēro arī to, ka eksistē arī par to lielākas problēmas. Tas būtu loģiski un taisnīgi.

Mans viedoklis ir tāds, ka prostitūcija ir ne tikai sabiedrības bēda, bet arī nelaime tiem cilvēkiem, kas tajā iesaistīti. Tai var būt psihosomatiskas saknes, tai var būt sociāli cēloņi, galu galā tā var būt arī garīga problēma. Jārisina cēloņi. Nevar glorificēt publiskā telpā nereglamentētu seksu, no homoseksuāliem netikļiem veidot cilvēktiesību cīnītājus, bet prostitūciju pēkšņi visa vidū izcelt kā īpašu problēmu. Domāju, ka vērts atcerēties baušļus. Ir vērts manifestēt šķīstību pirms laulībām kā normatīvu. Nevajag propagandēt kā normu un labo toni divdomības un tikumības jēdzienu noniecināšanu. Jebkurš likums pie vispārēja netikla sabiedriskā morāles fona noteikti tiks apiets ar līkumu. Atteikšanās no visu lietu seksualizēšanas varētu būt labs solis. Un kāpēc gan apakšbiksēm nepalikt apakšbiksēm? Ja vienas seksuāli aktīvās sabiedrības daļas vienīgā atšķirība no prostitūcijā iesaistītās ir tikai akcentos, tad jautājums skars tikai atsevišķu personu lokalizāciju, ienākumus, bet ne problēmu būtībā un kopumā.

Pareiza seksualitātes izpratne ir neatņemama divu cilvēku laulības sastāvdaļa. Tā ir Dieva dāvana, caur ko pasaulē nāk bērni. Tajā vīrs un sieva cieši tiek saistīti kā viens veselums. Šādas vērtības ir jāatjauno. Nedrīkst runāt par prieku un piepildījumu seksualitātē ārpus morāles, tikumības un baušļiem. Par seksualitāti visā tās labumā jārunā vienīgi un tikai tur, kur par to pienākas runāt. Ja cilvēkiem, seksuālās nobriešanas laikā tiktu aktualizēts jautājums par to, kā saglabāt šo dāvanu sevī un savam nākamajam laulājamam, tas būtu profilaktiskāk cīņā ar prostitūciju, nekā apmācot dzimumattiecību tehnikā un kontracepcijas jautājumos, bet pēc tam sankcionējot par to, ka to meistarīgi, bet nevietā un par maksu pielieto.

Problēma rodas tur, kur nauda pārsola principus. Tā nācijai ir liela bēda, kad naudai ir lielāka autoritāte nekā Dieva dotiem principiem. Jāatjauno sabiedrībā jēdziens laulība viltīgi ieviestā destruktīvā aizvietotājjēdziena attiecības vietā, un tad jau izlaidības jomā būs sperts liels solis.

Jānis Bitāns,
Svētās Annas draudzes mācītājs